PILS FASĀDES

Pils ēka ir nozīmīga kā arhitekta F.B.Rastrelli agrīnā perioda 1735.- 1740. gadu darbības paraugs, kas, neskatoties uz atsevišķiem fasādes bojājumiem, ir saglabājis savu sākotnējo izskatu. Celtniecības laikā netika realizētas visas Rastrelli projektos paredzētās idejas, redzami fasāžu pilastri ar apcirstu augšgalu: te vajadzēja atrasties čugunā lietiem kapiteļiem, taču tos izmantoja Jelgavas pils fasādēs. Nav arī visu pārējo čuguna rotājumu. Gadsimtu gaitā pils fasādēs vairākas reizes izdarīti apmetuma labojumi un notikusi pārkrāsošana.
1965. gadā notika kārtējā fasāžu labošana pils iekšpagalma pusē. Lietoja cementa javu, ar kuru aizzieda ķieģeļu un vecā kaļķu apmetuma izbirumus. Darbi turpinājās līdz 1968. gadam.
1972. gadā no jauna sākās fasāžu restaurācijas darbi, tos izpildīja Rīgas Remontu un Restaurācijas Kantoris. Restaurācijas Projektēšanas Kantorī tika sagatavoti fasāžu uzmērījumi un projekti. Restaurācijas darbu kontrolei un koriģēšanai bija izveidota Zinātniski - metodiskā padome.
Restaurācijas sākumā pils fasādes bija klātas ar biezu, vairākkārtīgu, netīru balsinājumu un tumšiem aļģu plankumiem. Visas plaknes bija mazu un lielu izdrupumu vienmērīgi izraibinātas, nokritušā apmetuma laukumos bija bojātas arī arhitektoniskās detaļas. Apmetumu laboja ar cementa - kaļķa javu. Tomēr tā nebija starptautiskā pieminekļu restaurācijā apstiprinātā kaļķa javas tehnoloģija, bet sadzīves remontdarbu praksē pielietotā cementa ar kaļķu piedevu apmetuma metode. Pirms krāsošanas un veco krāsojuma kārtu notīrīšanas fasādēm tika pētīti balsinājuma slāņi un noskaidrota krāsojuma polihromā sistēma. Atklāja sākotnējo krāsojumu - ar dzeltenu franču okeru pamatplaknēs un balsinājumu uz reljefajām virsmām. Visās neīsto logu ailēs tika atrasts iluzors logu krāsojums vairākās kārtās - kvēpu melnā plaknē balts loga rāmja spraišļojums, - tas grafiski parādīja un precīzi datēja logu tipus un to maiņu. Apmetuma apmalē virs rietumu korpusa otrā stāva otrā loga atklājās ievilktas zīmes - A.1766 d.16.May: tās datē pils fasāžu pirmo labošanu, pēc kuras pils tika pārkrāsota balta. Pirmās pabeidza ziemeļu šķērskorpusu fasādes pret staļļu pagalmu. Fasāžu krāsošanai izmantoja senas kaļķa - kazeīna receptes un dabīgā okera pigmentu. Fasāžu krāsošanu pārtrauca 1985. gadā.
2000.-2001. gadā ar Hedlija Tresta finansiālu atbalstu tika restaurēta un nokrāsota pils dienvidu fasāde. Lielos apjomos, bet ne pilnīgi, noņemti iepriekšējie cementa labojumi. Jaunajiem labojumiem izmantoja Bayosan firmas kaļķu apmetumu. Krāsošanu veica ar sintētiskām krāsvielām, taču tās tikai daļēji spēja imitēt vecā 18. gadsimta krāsojuma specifiskās īpatnības. Tādēļ tika  meklētas iespējas nākamo  fasāžu restaurāciju un krāsošanu veikt ar 18. gadsimta tradicionāliem materiāliem.
2007. gadā, pateicoties ERAF un valsts piešķirtajam finansējumam, sākās pils rietumu, austrumu, ziemeļu un iekšpagalma fasāžu restaurācija, kuras pamatnosacījums bija 18. gadsimtam raksturīgo, ar ķīmiskām analīzēm apstiprināto, dabisko izejmateriālu un tehnoloģisko procesu izmantošana. Restaurāciju veica– firma „FasādePRO” un brigāde čehu restauratora M. Gavendas vadībā. Apjomīgo darbu dažāda profila speciālisti pabeidza 2008. gada augustā.
Centrālās fasādes frontonā redzama pulksteņa ciparnīca, bet sānu fasādēs - Šuvalovu dzimtas ģerboņa vairogi.
Fasādes pulksteņa ciparnīcu pirmo reizi restaurēja 1980. gadā, bet atkārtoti – 2006. gadā Rundāles pils muzeja speciālisti, jo šajā periodā ciparnīcas virsmas krāsojums un ciparu zeltījums bija daļēji bojāts. Ģerboņu polihromija netika konstatēta, tādēļ kokgriezuma vairogi noklāti ar koka toņa aizsargkārtu. Pateicoties firmas „Tissot” prezidenta Fransuā Tjebo (Francois Thiébaud) sponsorējumam, Rīgas firmas „Jet” un „Laika stils” rekonstruēja rādītājus un uzstādīja pulksteņa mehānismu, kura skaņu iekārtas darbību nodrošina satelīts. Pašlaik pulkstenis atskaņo 12 izvēlētus klasiskās mūzikas fragmentus.

PILS KĀPNES, BALKONI

Pils celtniecības laikā no1736.-1740. gadam desmit ārējās kāpnes tika izgatavotas no koka. 1765. gadā, kad hercoga ģimene ieradās Rundālē pēc Jaroslavļā pavadītiem 20 trimdas gadiem, koka kāpnes bija sabrukušas. Jāpieņem, ka tās ātri un vienkāršotā veidā atjaunotas, lai hercogs ar galmu varētu iekļūt pilī. 18.gs. otrajā pusē ziemeļu un dienvidu kāpņu vietā izbūvēta uzbrauktuve - panduss, 19.gs. pirmajā pusē uzcelti smagnējie portiki ar balkoniem, 19.gs. beigās - sānu korpusu vienkāršās mūra kāpnes. 20.gs. otrajā pusē tās bija jau daļēji sabrukušas.
Zinātniski - metodiskā padome pieņēma lēmumu nojaukt vēlākajā laikā izveidotos pandusus un 19.gs. portikus pie centrālā korpusa ziemeļu un dienvidu fasādēm, atjaunojot F.B.Rastrelli 1736. gadā projektētās 10 pils ārējās koka kāpnes. Atbilstoši Rastrelli projektam, tika izbūvēti nelieli balkoni, balstīti uz konsolēm.
Jauno projektu izstrādāšanai par pamatu kalpoja F.B.Rastrelli projektu zīmējumi, taču tehniskie risinājumi, tehnoloģijas un materiāli bija citi, savam laikam un iespējām atbilstoši. Tieši šo moderno risinājumu rezultāts izrādījās nepārbaudīts un nedrošs ekspluatācijā. Kāpņu pamata izbūvei izmantoja nepiemērotus dobtos ķieģeļus, lietoja augstas cietības cementa javu, koka daļas izgatavoja no līmētiem vai netradicionāli sastiprinātiem gabaliem, virsmas pielaboja ar krīta - pernicas mastiku, krāsotajām koka daļām izmantoja eļļas krāsu, nekrāsotās pārklāja ar pernicu. Desmit gadus pēc uzbūvēšanas pils iekšējā pagalma jaunās koka kāpnes bija sapuvušas un daļēji sabrukušas.
Kopš 1992. gada, kad pils vairs nesaņēma valsts dotācijas restaurācijai, muzejs saviem spēkiem sāka kāpņu pakāpenisku labošanu.
1997. gadā, pateicoties uzņēmējam B. Teterevam, atjaunotas pagalma rietumu puses centrālās kāpnes.
2001. gadā par sponsorēto sera T. Seinsberija (Headley Trust) naudu uzbūvētas dienvidu fasādes lielās kāpnes Darbi tika veikti ar restaurācijas firmas "Remmers" restaurācijas materiālu pielietojumu Jauni impregnēšanas materiāli tika izmantoti kāpņu regulārai kopšanai tālākas ekspluatācijas laikā.
2007., 2008. gadā, izmantojot ERAF finansējumu, rekonstruēja pils rietumu un austrumu fasāžu kāpnes. Pēdējā laikā, pateicoties sadarbībai ar firmu „Iecavnieks”, notiek eksperimentāla izpēte, kā izmantot dabiskus materiālus uz lineļļas bāzes koka detaļu aizsardzībai āra apstākļos. Tuvākā nākotnē atjaunojamas pils iekšpagalma DA un DR stūru kāpnes.
2010. gadā pabeigta pils austrumu puses vārtu restaurācija un rekonstruētas četras vainagojošās vāzes, bet 2011. gadā paredzēts atjaunot pils rietumu daļas vārtu stabus un uzlikt četras atlietās vāzes.

PIRMĀ PERIODA TĒLNIECĪBAS RESTAURĀCIJA

Pirmā celtniecības perioda 1736.-1740. gadu interjeru apdare saglabājusies pirmā stāva galerijās, divās parādes kāpņu telpās, vienā rietumu korpusa kāpņu telpā un Mazajā galerijā. Tēlnieciskā dekorācija  tika veikta pēc arhitekta F.B.Rastrelli projektiem.
Austrumu puses parādes kāpņu telpa bija pirmais Rīgas tēlnieku - restauratoru izturības un spēju pārbaudes slieksnis. Sienas un griesti bija balsināti un laika gaitā kļuvuši pelēki. Tēlnieciskie rotājumi bija stipri bojāti. Restauratoru grupu izveidoja no mākslas skolas beidzējiem un entuziastiem, to vadīja tēlnieks H. Jansons. Kāpņu telpas restaurācija ilga no 1974. gada līdz 1980. gadam.
1978. gadā sākās veidojumu restaurācija rietumu puses Parādes kāpņu telpā. To stāvoklis bija vēl sliktāks, vairāk bojājumu, trūka vienas bērna figūras. Plafonā bija lieli apmetuma izbirumi. Ļoti bojātas bija visas karnīzes un profilu joslas. Darbi ar pārtraukumiem tika pabeigti 1994. gadā. Nevienā no kāpņu telpām nebija saglabājušās margu postamentu stuka vāzes. Daļa no tām tika atrasta pils staļļos, vēl daļu atrada, atrokot rietumu puses cokola stāva telpas. Vāzes bija ļoti bojātas, daļēji sairušas, tās restaurēja, bojā gājušo vietā atlēja kopijas.  
1980.-1981. gadā restaurēja Mazās galerijas veidojumus. Noskaidrojās, ka telpas apdares veidošana 18. gadsimtā nav pabeigta, nav realizēti iecerētie spoguļu logi un stuka paneļi. Līdz 18.gs. 4. ceturksnim galerija bija pastāvējusi bez grīdas seguma un izmantota kā amatnieku darbnīca. Šis apstāklis bija par iemeslu interesantiem atradumiem zem dēļu grīdas, kur bija saglabājušās arī veidojumu oriģinālās formas un atlējumu fragmenti. Starp tiem - arī vēlā baroka laika posma stuka puķu atlējumi no Mazās galerijas dekoratīvās apdares.

MONUMENTĀLĀS GLEZNIECĪBAS RESTAURĀCIJA

Rundāles pils septiņās telpās griestu plakni klāj iluzoras daudzfigūru kompozīcijas, ko 1766.-1768. gadā gleznojuši itāļi no Pēterburgas - Karlo Cuki un Frančesko Martini. Tajā laikā divās telpās apgleznotas arī sienas. Tapis vēl astotais plafona gleznojums, taču tas 19. gadsimtā iznīcināts līdz ar griestu apmetumu. Šie gleznojumi izpildīti uz apmetuma eļļas temperas tehnikā.
Dažās pils telpās jaušamas senāka perioda plafonu pēdas: tur bijuši uz audekla darināti un griestu spogulī iestiprināti Bartolomeo Tarsia gleznojumi, kas jau 18. gadsimtā demontēti un aizvesti uz Pēterburgu.
Sākoties restaurācijas darbiem, gleznojumu tehniskais stāvoklis bija sasniedzis galēji bīstamu robežu. Krāsu slānis bija saplaisājis, zaudējis saistību ar apmetumu, deformējies cietu  zvīņu veidā, daudzviet nobiris. Lietus caurteču vietās bija izveidojusies apmetuma destrukcija, radušies plaši nobirumi. Visam pāri klājās tumšu sodrēju un mušu nosēdumu kārtas. Zelta zāles un Bibliotēkas plafonus nosedza blīvs 19. gadsimta 80. gadu pārgleznojums, pilnīgi aizkrāsoti bija sienu gleznojumi Lielajā galerijā  un hercoga darba kabinetā, visās telpās bija pārkrāsotas apgleznotās karnīzes un griestu ieloces. Rožu istabas plafona gleznojumu sedza tumša 20. gadsimta 30. gados uzklātas kazeīna līmes kārta, kas, laika gaitā sairstot, bija dziļi sabojājusi gleznojumu. Dziļajos apmetuma izbirumos, ko lietus turpināja mērcēt, bagātīgi bija attīstījušās pelējuma sēņotnes.
   Restaurācijas organizēšanai un darbu iesākšanai no Pēterburgas tika uzaicināts pieredzējis restaurators, Parīzes zelta godalgas laureāts R.Sausēns, latviešu izcelsmes vecmeistars, ko labi zināja Pēterburgas piļu aprindas, bet nepazina Latvijā. Tieši ar griestu gleznojumu konservāciju 1972. gadā iesākās pirmie praktiskie pils restaurācijas darbi: tika veikta apmetuma nostiprināšana dziļo un bīstamo izbirumu vietās Lielās galerijas plafonā un hercoga guļamistabas plafonā, pēc tam uzsākta griestu gleznojuma konservācija guļamistabā.
    R.Sausēns izveidoja pirmo Latvijas monumentālās glezniecības restauratoru - mācekļu grupu. Mācekļi kļuva par pirmajiem monumentālās glezniecības speciālistiem un vēlāk apmācīja nākamās monumentālistu paaudzes. Latviešu brigāde kopumā veica četru plafonu gleznojumu restaurāciju - Biljarda zālē, Rožu istabā, hercoga guļamistabā un audienču kabinetā, bet nepabeidza sienu gleznojumu restaurāciju Lielajā galerijā. Ļoti lēnais un darbietilpīgais gleznojumu konservācijas process noslēdzās ar gleznojuma fragmentu maksimālu saglābšanu un nostiprināšanu pie konsolidēta apmetuma. Pārgleznojumu noņemšanas process sagādāja nemitīgus pārsteigumus ar negaidītiem kompozīcijas atsegumiem. Bet lēnā tonēšanas darba rezultātā milzīgās apgleznotās virsmas no bezcerīgi bojāta grausta spēja pārvērsties monolītā, dzīvā krāsu un formu rotaļā.
Līdzās latviešu brigādei ilgstoši darbojās arī Pēterburgas monumentālistu grupa, kas veica gan sarežģīto Zelta zāles, gan ārkārtīgi grūto Lielās galerijas plafona restaurāciju. Lielās galerijas griestu gleznojums pēc restaurācijas vairākkārt cieta viesuļvētru laikā, kad virs tā tika norauts jumta segums un ūdens izmērcēja apmetumu.
Sākot no 2007. gada, izmantojot VKPAI piešķirto finansējumu un muzeja nopelnīto naudu, notiek pakāpeniska atsevišķu sienas gleznojuma laukumu un plafonu restaurācija. Muzejā 2005. gadā sākās hercoga bibliotēkas plafona gleznojuma izpēte un konservācija, ko finansiāli atbalstīja VKPAI un vēlāk arī a/s „Aizkraukles banka” un Pasaules pieminekļu fonds (World Monuments Fund). 2008. gadā IRU „Rokajs” restauratori pabeidza plafona un ieloces 19. gadsimta pirmās puses pārgleznojuma noņemšanu, atsedzot itāļu mākslinieku M. Cuki un F. Martini 18 gadsimtā izpildīto gleznojumu.
Paralēli restauratori strādāja arī otrajā hercoga kabinetā, kur visas telpas sienas klāj 18. gadsimta gleznojums. Konservācijas procesu un četru krāsojuma kārtu noņemšanu no oriģinālā gleznojuma virsmas sponsorēja uzņēmējs B. Teterevs.
2010. gadā tika pabeigta biljarda zāles griestu gleznojuma restaurācija, veicot trūkstošo laukumu gleznojumu rekonstrukciju.

JOHANA MIHAELA GRAFA TĒLNIECĪBAS RESTAURĀCIJA

Lielākā daļa pils interjeru ieguva savu dekoratīvo apdari pils celtniecības otrajā periodā no 1765.- 1768. gadam. Hercoga apartamentu telpās un parādes telpu grupā tika izveidoti 16 griestu veidojumi, kas tikuši jau sākotnēji balsināti, bet zālēs un atsevišķās svarīgākajās telpās izveidoja polihromas un  sudrabotas kompozīcijas, saskaņotas ar kopējo telpas apdari.
Pils telpu izmantošana tika mainīta 30 gadu pēc F.B.Rastrelli sākotnējās ieceres realizācijas. Tas mainīja ne tikai telpu raksturu, bet ļāva arī nojaukt vai iebūvēt šķērssienas, krāsnis un kamīnus, nomainīt tēlnieciski smagnējo baroka dekoru pret rokoko rotājumiem vai monumentāliem gleznojumiem.
Zelta zāles veidojumu restaurācija sākās brīdī, kad tie bija sasnieguši kritisko robežu. Greznais ieloces dekorējums lielos laukumos bija deģenerējies, nobrucis vai pilnīgi gājis bojā. Sienu lejasdaļā rokas tvēriena augstumā bija iznīcināti abu lielo panno reljefi ar augļu vāzēm un putniem. Ļoti bojāti bija zāles seši spoguļi: rokaji un putnu galvas bija daļēji nolauztas, puķu vītņu vietā nokarājās sarūsējuši drāšu karkasi, ierāmējumu apakšdaļa bija nodauzīta.
Restaurējot spoguļu veidojumu oriģinālus, tika noņemti visi vēlāko laiku uzslāņojumi un papildinājumi. Izpētot autentiskos fragmentus, senos fotoattēlus un elementus citās veidojumu kompozīcijās, bija iespējams precīzi rekonstruēt trūkstošās detaļas. Daļa elementu tika veidoti masā ar instrumentiem, daļa - atlieti formās. Tika saglabāta sākotnējā polihromija, zeltījums vai sudrabojums. No ziedu atlējumiem tika rekonstruētas grupas un vītnes, atkārtojot senos fotoattēlos saskatāmo kompozīciju.
Iznīcināto spoguļu veidojumu rekonstruēšana pēc atsegumiem bija lēnāks un neskaidrāks process. Kad veidojumu pēdas bija nokopētas uz pauzes  un no tām sagatavots rekonstrukcijas projekta zīmējums, tēlniekam nācās projektu interpretēt apjomīgā, telpiskā veidojumā. Bojāto stuka veidojumu konservācija tika veikta ilgstošā procesā ar bārija hidroksīda kompresēm. Lielo panno kompozīciju atjaunošanai, ko veica tēlnieki G. Grīnfelds un A.Mežkazs, pirmo reizi tika izmantota sākotnējā stuka tehnoloģija. Citu bojāto elementu restaurācijai tika izmantota ģipša masa.

MĀKSLĪGĀ MARMORA RESTAURĀCIJA

J.M.Grafs bija tēlnieks un mākslīgā marmora meistars. Trijās pils zālēs sienas klātas ar mākslīgo marmoru, kas bija 18. gadsimtā iecienīts apdares veids. Precīzi izstrādātam pelēkā apmetuma slānim uzklāta plāna stuka marmora kārta, kas pēc tam slīpēta, vaskota un pulēta. Marmora kolorīts, dzīslojums un raibumi katrā telpā ir atšķirīgi. Marmora zālē gaiši zilās panno plaknes ir gludas un tukšas, Zelta zālē un Rožu istabā marmora virsmas ir dekorētas ar stuka reljefiem.
Sākoties restaurācijas darbiem, mākslīgā marmora apdare izrādījās stipri bojāta. Zelta zālē visnopietnāk bija bojāts dienvidu gala panno, ko cauri mūrim bija piesātinājuši blakus telpas dūmkanāla sodrēji. Plašā laukumā iezīmējās eļļaini, tumši traipi, bojājuma augšdaļā apmetums bija saplaisājis un atslāņojies. Visās zālēs apmales un profili bija izdauzījumu izroboti, zem logiem  marmors bija cietis no lietus, kļuvis irdens, izdrupis. Visur, kur varēja piekļūt cilvēku rokas, bija atstāti izsitumi, ieskrāpējumi un uzraksti. Bez visa tā atklājās arī kaut kas neprognozēts: marmora kolorīts bija pilnīgi mainījies. Zelta zālē sienas bija kļuvušas zilganpelēkas ar dzeltenu dzīslojumu, Marmora zālē - gaiši pelēkas un bez dzīslojuma. Pigmentu analīzes parādīja, ka marmora masai izmantota gaismas neizturīgā indigo krāsviela. Zelta zāles sienu panno laukumi sākotnēji bijuši zaļi ar tumšzaļu dzīslojumu: šobrīd tur dominē zeltainais auripigments, kas arī bijis krāsvielas sastāvā. Atšķiras vienīgi ziemeļu sienas panno apakšdaļa, kur sākotnēji izmantoti gaismas noturīgāki pigmentu maisījumi.
Sākot restaurāciju, virsmām tika notīrītas vaska un putekļu kārtas. Tad tika aizpildīti izdrupumi un skrāpējumi, virsmas viegli noslīpētas, ieklātas ar balinātu vasku un pulētas ar filcu. Zelta zāles marmorā tika saglabāti trīs vēsturiski grafiti ieskrāpējumi - no 1767., 1812. un 1917. gada. Zelta zāles dienvidu gala panno bojātajā daļā tika noņemts apmetums, sienas mūris izolēts ar dzintara laku un ieklāts jauna mākslīgā marmora ielaidums. Visas ar reljefiem dekorētās virsmas tika apstrādātas uzmanīgi un nelielos laukumos, netraumējot veidojumus un nenoplāninot izbalējušo virskārtu. Marmora zālē, kur reljefais dekors nekavēja virsmas slīpēšanu, varēja atļauties 1-2 mm biezas izbalējušās marmora virskārtas noņemšanu un atsegt zilo slāni. Lai turpmāk pasargātu marmora apdari no saules ietekmes, telpu logi tika aizklāti ar plēvi, kas aizkavē ultravioletos starus.

ZELTĪJUMA RESTAURĀCIJA

Rundāles pilī zeltīti stuka veidojumi bijuši tikai divās telpās. Zelta zālē zeltījums bija saglabājies, bet hercogienes tualetes kabinetā gājis bojā 20.gs. 30. gados, kad dekoratīvo apdari demontēja un telpu pārbūvēja.
Zeltījums Zelta zālē bija saglabājies uz visām veidojumu daļām, taču bojātā stāvoklī un ne visā apjomā. Piedevām, tas turpināja sabrukt ķīmisku procesu iespaidā, jo uz stuka veidojumu virsmas aktīvi izdalījās kalcija sāļu kristāli, kas uzirdināja zeltījumu.
Muzeja uzstādītā restaurācijas programma paredzēja maksimālu Zelta zāles zeltījuma saglabāšanu, konservāciju un pakāpenisku restaurāciju, ietverot gan retušas ar zeltu, gan zeltīšanu uz polimenta pēc 18. gadsimta metodikas.
Pēterburgas un Maskavas pilīs, kas tobrīd kalpoja par paraugu, visi veidojumi un griezumi tika zeltīti pilnīgi no jauna. Zeltījuma konservācijas un pakāpeniskas restaurācijas programma bija jāizstrādā pašiem restauratoriem. Aptuveni viena trešdaļa oriģinālā zeltījuma tika saglabāta neskarta. Daļu sākotnējā zeltījuma nācās papildināt ar sīkiem vai nelieliem zelta lapiņu ielāpiem, vietām tika veikta retuša ar zelta pūderi. Jaunie tēlnieciskie papildinājumi tika zeltīti, vadoties pēc 18. gadsimta metodikas un atkārtojot Zelta zāles sarežģīto rokoko laikmeta meistara tehnoloģiju ar zeltījumu uz dažādu krāsu polimenta. Zeltījuma restaurācija ilga no 1984. līdz 1985. gadam, tajā piedalījās pieredzējuši speciālisti un ķīmiķi no Lietuvas un restauratori no Rīgas. Zelta zāles restaurācijā izlietoja 436 gramu lapiņu zelta.
Kopš 1998. gada tika rekonstruēts Hercogienes tualetes kabinets. Pēc pēdām uz sienu apmetuma, veciem fotoattēliem un Pēterburgas arhitekta V.Savkova projekta tika atjaunoti iznīcinātie telpas apjomi un iesākta telpas dekoratīvās apdares izveidošana. 2002. gada sākumā restaurators vecmeistars G. Grīnfelds pabeidza griestu veidojumu rekonstruēšanu, sākās zeltīšanas un kolorēšanas process. Zeltīšanu veica vecmeistars G. Habibuļins. Kabinetā zeltīti bijuši griestu ornamenti un piecu plafona spoguļu ietvari. Lapiņu zelts tika klāts uz divkrāsu polimenta, pēc tam pulēts vai matēts.

SUDRABOJUMA RESTAURĀCIJA

Muzeja darbības sākumā sudraboti veidojumi bija atrodami tikai Rožu istabā. Tie bija oksidējušies melni; tikai reljefa dziļumā zem dzeltenas lakas varēja manīt sudraba spīdumu. Sagatavojot telpas restaurācijas programmu, tika pētīta un noskaidrota polihromijas un sudrabojuma sistēma. Sudrabotas izrādījās gliemežnīcas ar lentēm, rokaji, profilu joslas un spoguļa stuka ietvars. Sudrabojuma atjaunošana, saglabājot oriģinālos fragmentus, nebija iespējama sudraba fizikālo izmaiņu dēļ. Detaļas tika sudrabotas no jauna uz attīrītas un polimenta tehnoloģijai atbilstoši sagatavotas virsmas, pēc tam pārklātas ar lakas kārtiņu.
Telpu zondāžas atklāja sudrabotus veidojumus vēl divās telpās - hercoga ģērbistabā un hercoga pirmajā darba kabinetā. Ģērbistabas ieloces reljefu sedza  balsinājuma un labojuma slāņi. Zem tiem atklājās slikti saglabājies polimenta sudrabojums, kas bija likts uz rokaju ornamentiem, gliemežnīcām un putti galviņām. Plafona centrā atradās sudrabota saule. Starp logiem zem bieza apmetuma tika atrastas iznīcināta spoguļa ietvara pēdas, pēc kurām tika rekonstruēts veidojums: arī te visas profilētās un ornamentālās daļas bijušas sudrabotas.
Hercoga pirmajā darba kabinetā polihromie un sudrabotie griestu veidojumi zem daudzo balsinājumu kārtām bija klāti arī ar brūnu eļļas laku, kas nosedza melnus kvēpu nosēdumus. Veidojumu attīrīšana tika veikta pa kārtām un turpinājās daudzu gadu garumā. Atklājās spilgts krāsojums un sudrabojums. Te, tāpat kā citur, sudrabojums klājis rokaju ornamentus, gliemežnīcas un profilu joslas. Sudrabots bijis arī stuka spoguļa ietvars, kas laika gaitā iznīcināts, bet pašreiz ir rekonstruēts. IRU „Rokajs” un muzeja restauratori ir atjaunojuši sudraba pārklājumu uz stuka ornamenta dekoratīvajām daļām un profiliem hercoga pirmajā darba kabinetā un hercoga ģērbistabā.

TĒLNIECĪBAS POLIHROMIJAS RESTAURĀCIJA

Piecās pils telpās saglabājusies polihroma tēlnieciskā apdare, sestajā pabeigta tās rekonstrukcija. Laika gaitā krāsotie veidojumi cietuši no kvēpu un putekļu nosēdumiem, pārkrāsojumiem, balsinājumiem, brutāliem ģipša pārstrīķējumiem, eļļas lakas pārklājumiem vai arī krāsojums ticis sabojāts, veidojumus mazgājot.  
Hercogienes buduāra veidojumi restaurācijas sākuma brīdi sagaidīja ar trim pārkrāsojumu kārtām, turklāt visu 19. gadsimtu tie bija arī balsināti. Balsinājumu notīrīja tēlnieks M.Pluka, 1935. gadā strādājot pie buduāra atjaunošanas.
Monumentālās restaurācijas restauratori Gunārs un Zina Grīnfeldi veica buduāra polihromā stuka dekora restaurāciju. Visa autentiskā buduāra polihromija izpildīta ar temperas krāsām, bet pārkrāsojot bijušas lietotas smagnējas eļļas krāsas, kas bija ietumsušas un pilnīgi izmainīja sākotnējo ieceri. Polihromijas restaurācija sākās ar neskaitāmiem kontrolatsegumiem uz veidojumu virsmas. Tie palīdzēja noskaidrot pārkrāsojumu raksturu, kārtu skaitu un autentiskās polihromijas saglabātības stāvokli.
1998. gadā hercogienes buduārs pēc restaurācijas un interjera iekārtošanas kļuva pieejams apmeklētājiem. Vairākus gadus ilga hercoga pirmā darba kabineta un hercoga ģērbistabas polihromās tēlniecības restaurācija, ko veica IRU „Rokajs” restauratori. Sevišķi smalki izstrādāts un krāsu niansēm bagāts ir hercoga ģērbistabas stuka dekors, kur griestu galvenais akcents ir sudrabota saule ziedu vainaga ielokā. No šī elementa telpa ieguvusi savu nosaukumu „saulīte”. Krāsu toņu daudzveidība un gleznieciskais efekts panākti izmantojot ne tikai smagnējās krāsvielas, bet arī lazējošos augu izcelsmes krāsvielu izvilkums.
Restaurācijas procesā iespēju robežās tika pielietoti ķīmisko analīžu rezultātā noteiktie krāsu un saistvielu sastāvi. Hercoga pirmais darba kabinets pēc restaurācijas tika atklāts 2006. gadā, bet hercoga ģērbistaba 2008. gadā.

SPOGUĻU RESTAURĀCIJA UN REKONSTRUKCIJA

Interjeros daudz izmantoti spoguļi, galvenokārt dekoratīvu efektu radīšanai. Parādes kāpņu telpās tie iecerēti kā spraišļoti logi, kuros atspīdums veido bezgalīga plašuma efektu. Līdzīgi spoguļu logi ir arī Baltajā zālē. Tie izkārtoti telpas apēnotajos stūros, kur atspoguļo īstos logus, radot pacilājošu gaismas plūsmas iespaidu. Citās zālēs un greznajos salonos spoguļi izmantoti kā dekoratīvi akcenti starp logiem vai virs kamīniem. Mazajos kabinetos tie iecerēti kā katoptrisku rotaļu elementi. Un tikai vienkāršākajās telpās tie bijuši nelieli, sienās ielaisti spogulīši praktiskai pielietošanai.
Brīdī, kad sāka darboties muzejs, pilī no spoguļiem gandrīz nekas nebija saglabājies  Vairumā telpu sienas klāja jauns, gluds apmetums. No Zelta zāles, Porcelāna kabineta, Rožu istabas un Marmora zāles greznajiem stuka ietvariem bija saglabājušies bojāti fragmenti, spoguļu vietas bija aizpildītas ar apmetumu. Pils bibliotēkas un blakus telpu paneļi ar spoguļu pildiņiem bija izlietoti krāšņu kurināšanai laikā pēc Pirmā pasaules kara. Spogulis ar rekonstruētu ģipša ierāmējumu atradās vienīgi hercogienes buduārā, tobrīd - Pilsrundāles pamatskolas skolotāju istabā, ko maldīgi dēvēja par Katrīnas istabu.
Sākoties pils restaurācijai, telpās tika veiktas zondāžas. Izpēti veica muzeja speciālisti, informācija tika apkopota un izveidots plašs izziņas materiālu arhīvs. Noņemot sienu apmetumu, tika atsegtas sākotnējās spoguļu pēdas Hercoga garderobē, Baltajā zālē, divos spoguļu kabinetos pie Baltās zāles, hercoga privāto apartamentu telpās. Bija arī stipri bojātu pēdu atsegumi, kas deva tikai vispārēju priekšstatu par iznīcinātajiem ornamentiem. Dienvidu anfilādes salonos pēc pēdām uz ķieģeļu mūra varēja noskaidrot paneļos ielaisto spoguļu izmērus un novietojumu. Tika konstatēts, ka vertikālie spoguļi bijuši dalīti, salikti no diviem vai trim stikliem. Viens no īpatnākiem atradumiem bija spoguļu logu projekta zīmējumi jeb grizaļas gleznojumi dabīgā lielumā uz apmetuma Parādes kāpņu telpās. Šie spoguļi 18. gadsimtā netika realizēti. Bija iespējams arī rekonstruēt tehnisko paņēmienu, kādu izmantojuši 18. gadsimta meistari, veicot spoguļu stiklu montēšanu.

RESTAURĀCIJAS DARBU PABEIGŠANA PROGRAMMA

Muzeja nākotnes plāni līdz 2014. gadam paredz pabeigt pils telpu restaurāciju. Šī mērķa sasniegšanai ir reāls pamats, jo restaurācijas finansēšanu uzņēmušies privātie sponsori Ināra un Boriss Teterevi, ar kuriem sadarbība sākās jau 1997. gadā. Rundāles pils restaurācijas pabeigšanas programmas 2010.-2014. gadam īstenošanai viņi ir piešķīruši 408173 latu lielu finansējumu. Šajā laikā pakāpeniski jābeidz biljarda zāles, hercoga otrā darba kabineta un hercoga bibliotēkas interjeru restaurācija.

PILS INTERJERU VEIDOŠANA

1963. gadā pils formāli tika nodota Bauskas novadpētniecības muzejam, 1964. gada aprīlī tika nodibināta Rundāles pils muzeja filiāle un tajā sāka strādāt pirmie līdzstrādnieki - Imants Lancmanis un Leopolds Kļaviņš. Muzejam varēja izmantot Austrumu korpusa lielās zāles, galerijas un ar tām saistītās priekštelpas, hercoga apartamentu dienvidu puses anfilādi līdz bijušajam hercoga audienču kabinetam, kā arī vienu darba telpu centrālā korpusa pagalma pusē.
Ar šo brīdi sākās publikāciju un arhīvu materiālu apzināšana un apkopošana, lai sagatavotu pamatu pils būvvēsturei, restaurācijai un interjeru iekārtošanai. 1965. gadā telpā līdzās Zelta zālei bija sagatavota neliela informatīva izstāde par arhitekta F.B.Rastrelli darbību un hercoga pilīm Kurzemē: te varēja redzēt senus uzņēmumus no bojā gājušiem Jelgavas un Svētes piļu interjeriem.
1965. gadā LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu par pils restaurāciju, bet pati pils tika nodota Arhīvu pārvaldei. Bauskas filiāle palika savās iepriekšējās telpās, pārējā pils daļā tika plānoti lieli pārveidojumi,  papildus stāvu, šķērssienu un seifu izbūve. 1965.-1971. gados tapa arī pirmās Rundāles pils interjeru skices (I. Lancmanis), kas rādīja telpu iespējamo iekārtojumu ar muzeja eksponātiem.
Līdz 1970. gadam muzejs bija ieguvis vairākas telpas otrā stāvā centrālajā korpusā un pirmā stāvā austrumu korpusā. Tajās tika iekārtotas darba telpas, krātuves, bibliotēka, gleznu restaurācijas darbnīca. Centrālā korpusa nobružātajos, noputējušajos parādes apartamentos tika izveidotas pirmās mēbeļu un gleznu grupas, kam vajadzēja iezīmēt interjeru raksturu. Tieši šīs pirmās instalācijas ļāva lēmējinstitūcijām atklāt pils neapjausto skaistumu un milzīgās nākotnes iespējas.
1971. gadā Ministru Padome apstiprināja jaunu lēmumu par visa pils ansambļa restaurāciju. Arhīvu pārvalde no savām iecerēm atkāpās.
1972. gada 2. janvāris kļuva par jaunā republikas nozīmes muzeja - Rundāles pils muzeja - dzimšanas dienu. Ar šo dienu varēja sākties nopietna pils un ansambļa restaurācijas plānošana, eksponātu komplektēšana un interjeru projektēšana. Pilī līdzās jaunizveidotajam muzejam atradās arī pamatskola, internāts, ambulance, kinozāle, kā arī skolotāju, apkopēju, dakteru, medmāsu un pirmo muzeja līdzstrādnieku dzīvokļi.
Pils interjeru atjaunošanu kopumā noteica trīs galvenie pamatprincipi: 1.- telpas oriģinālo apdares elementu restaurācija; 2. - bojā gājušo telpas apdares sastāvdaļu rekonstrukcija; 3. - telpas iekārtas rekonstrukcija ar atbilstošiem mākslas darbiem.
1972. gadā, kad izveidojās Rundāles pils muzejs, sākās arī sistemātiskas iekštelpu apdares elementu zondāžas, lai atklātu iznīcinātās sākotnējās apdares pēdas un sagatavotu pamatojumu tās atjaunošanai. Paralēli tam tika pētīti arhīvu materiāli, lai izveidotu pilnīgāku priekšstatu par pils telpu izskatu, iekārtām un mākslas kolekcijām. Tas kalpoja kā izejas punkts muzejā izstrādātajām interjeru atjaunošanas skicēm.
Interjeru praktiskā veidošana tomēr atšķīrās no teorētiskajām rekonstrukcijām. Reālais iekārtojums tikai aptuveni varēja imitēt reiz bijušo, jo nekas no oriģinālā apmēbelējuma nebija saglabājies, un muzejam nācās telpu iekārtojumu izveidot no krājuma kolekciju priekšmetiem.
Restaurācijas darbi pils telpās šobrīd aizsteigušies priekšā muzeja kolekciju  priekšmetu iepirkumiem un restaurācijai. Trūkst gleznu, kumožu, sēdmēbeļu un konsoļgaldu. Atverot restaurētu telpu, nereti nākas pārnest iekārtas priekšmetus no cita, agrāk izveidota interjera. Muzeja krātuves ir strauji iztukšojušās. Lai nodrošinātu telpu interjerus ar pilij atbilstoša sitla priekšmetiem, muzejs, atbilstoši finansiālajām iespējām, izmanto piedāvājumu, ko sniedz Eiropas mākslas priekšmetu izsoļu nami un antikvariāti.

MUZEJA RESTAURĀCIJAS DARBNĪCAS

Rundāles pils muzeja restaurācijas nodaļa tika izveidota 1972. gadā, kad darbību uzsāka glezniecības, keramikas un mēbeļu restauratori. Laika gaitā izveidojās arī polihromā koka, tekstila un metāla restaurācijas darbnīcas.
Muzejā dažāda profila restauratori nodrošina kādreiz ekspedīcijās savākto un pakāpeniski iepirkto eksponātu konservācijas vai pilnas restaurācijas programmas īstenošanu.

GLEZNU RESTAURĀCIJA

Rundāles pils muzejs, vēl kā Bauskas novadpētniecības muzeja filiāle. 1964. gadā ieguva savu pirmo gleznu. Tas bija mākslas komisijas veikalā pirkts, labi saglabāts Luija Karavaka skolas darbs - Krievijas ķeizara Pētera I portrets .
Nākamajos gados muzejs saņēma dāvinājumus no dažādiem Rīgas, Pēterburgas un Maskavas muzejiem. Gleznas tika pirktas mākslas antikvariātos un no privātām personām. Muzejs veidoja gleznu krājumu, no gadījuma rakstura piedāvājumiem izvēloties konceptuāli tematiski un profesionāli atbilstošus darbus.  Lielākā daļa šo mākslas darbu bija stipri bojāti. Bieži vien bez ķīļrāmja, ar salocītu un saplēstu audeklu, ar apjomīgiem grunts un krāsu slāņu nobirumiem, vienmēr ar neskaitāmām labojumu un pārgleznojumu kārtām, zem bieziem lakas un netīrumu pārklājumiem.
Visas Rundāles pils muzeja ekspozīcijā un izstādēs skatāmās gleznas ir restaurētas. Stājglezniecības restaurācijas darbnīca Bauskas muzeja filiālē izveidota 1969. gadā. No šī laika muzejā strādāja Ieva Lancmane, kas līdz 2004. gadam vadīja muzeja restaurācijas nodaļu. Lielu ieguldījumu devusi ilggadējā muzeja restauratore - vecmeistare Dzintra Temerova. Darbnīcā strādāja arī restauratores Rita Plaude, Velta Lazdiņa un  Inese Sakne.   Visi restauratori savu profesiju apguvuši pie pieredzējušiem meistariem Rīgā, Pēterburgā un Maskavā un ieguvuši kvalifikācijas diplomus. Pēc valsts finansējuma samazināšanas muzejam 2009. gadā un darba apjoma samazināšanās, stājglezniecības restaurācijas darbnīcā pastāvīgi nodarbināta restauratore Z. Sokolova.
Daļa muzeja gleznu restaurētas arī citās darbnīcās. Vairākas lielformāta gleznas tika restaurētas Rīgā Muzeju apvienotās direkcijas darbnīcās. Divus Pēterburgā pirktus lielformāta spāņu karavadoņu portretus, salocītus grāmatas formātā, restaurēja apvienības "Rosrestavracija" speciālisti Puškinā. Dažas gleznas restaurētas Rīgas restaurācijas pārvaldes darbnīcā un Mākslas akadēmijā. Muzeja dibināšanas pirmajos gados Rundālē notika Krievijas restauratoru vasaras izbraukuma prakse, kuras laikā no bojāejas tika glābtas tehniski vissliktākās gleznas. Savukārt dažas īpaši nozīmīgas gleznas Rundāles pils muzeja restauratori veda kā savus prakses darbus uz Restaurācijas institūtu Maskavā, kur vecmeistaru uzraudzībā varēja veikt sarežģītas restaurācijas operācijas.
Nopietns stājglezniecības restauratoru darbs tika ieguldīts, sagatavojot muzeja tematiskās izstādes „17. gs. portrets Latvijā”, „18.gs. portrets Latvijā”, „19.gs. portrets Latvijā”. Pēdējo vērienīgo izstādi „19.gs. portrets Latvijā” muzeja speciālisti īstenoja 2008. gadā.

PORCELĀNA KOLEKCIJAS RESTAURĀCIJA

Rundāles pils muzeja porcelāna krājumu veido Ķīnas un Japānas darinājumi, Meisenes, Berlīnes, Sevras, Vedžvuda un citu slavenu Eiropas manufaktūru izstrādājumi, Krievijas ķeizariskās porcelāna fabrikas un privāto manufaktūru ražojumi. Lieliskas Ķīnas vāzes muzejs saņēma kā dāvinājumu no Valsts Ermitāžas Pēterburgā un Tālo Austrumu muzeja Maskavā. Tieši Tālo Austrumu porcelāns ilgstoši bija arī Rundāles pils muzeja iepirkumu stratēģijas svarīga sastāvdaļa - bija jāizveido kolekcija, līdzīga tai, kas 18.gs bija piederējusi Kurzemes hercogam.
Liela kolekcijas daļa muzejā ienāca stipri bojātā stāvoklī, visbiežāk - tieši smagu mehānisko traumu dēļ. No privātpersonām iegūtās vāzes bieži bija primitīvi līmētas, nesaudzīgi pielabotas un pārkrāsotas. Visi šie porcelāna priekšmeti tika pakļauti lēnai un konsekventai restaurācijai. Tika noņemti visi iepriekšējo labojumu uzslāņojumi, izmazgātas vecās, nobrūnējušās līmvielas, veikta perfekta detaļu sastiprināšana, papildināšana, tonēšana un apgleznošana. Arī izsoļu namos lielākajai daļai iegādāto eksponātu nepieciešama restaurācija.
Interjeru ekspozīcijai bija nepieciešamas noteiktu grupu un izmēru vāzes, tādēļ pēc oriģinālu parauga tika izgatavotas un apgleznotas Ķīnas vāžu kopijas, kā arī Delftas fajansa trauku kopijas porcelānā. Vairākām Ķīnas vāzēm pēc analoģijām tika projektēti un izgatavoti vāki. Pils otrā stāva interjeros šobrīd izstādītas 102 oriģinālās Ķīnas un Japānas porcelāna vāzes un  Ķīnas vāžu kopijas; šajā skaitā - Mazajā porcelāna kabinetā pie Zelta zāles - 34, bet Ovālajā kabinetā pie Baltās zāles - 45.
Kopš 1972. gada muzejā darbojas keramikas, porcelāna un stikla restaurācijas darbnīca, ko vada restauratore - vecmeistare M.Banķiere. Porcelāna restaurācijā  deviņus gadus darbojās restauratore Baiba Pīra, kura apguva porcelāna trauku kopiju izgatavošanu.

APGAISMES ĶERMEŅU KOLEKCIJAS IZVEIDOŠANA UN RESTAURĀCIJA

Pils 138 telpām bija nepieciešams liels daudzums piemērotu apgaismes ķermeņu - lustras, žirandoli, bra un blakeri. Piedevām katrai no lielajām zālēm un galerijām vajadzēja atrast vairākas viena veida lustras: Marmora zālei - trīs, Zelta zālei - piecas, Baltajai zālei - septiņas lustras. Katra interjera iekārtojums prasīja arī klasiski tradicionālu, simetrisku svečturu izvietojumu.  Muzeja pirmais ieguvums bija neoklasicisma stila lustra ar bronzas sīkdetaļām un kristāla mandeļu ķēdēm - ilgus gadus tas bija arī muzeja darba telpu vienīgais rotājums. Sekoja citi pirkumi - baroka, klasicisma un ampīra stila lustras no Latvijas un Krievijas privātkolekcijām. No izdemolētām Latvijas baznīcām muzejā nonāca sasisto stikla lustru atliekas.
Oriģinālo lustru restaurācija sākās 1972. gadā un turpinās vēl joprojām. Darbs prasa ne tikai tehnisko materiālu un restaurācijas procesu pārzināšanu, bet arī  teorētisko pieredzi, lai no nepilnīgām, bojātām detaļām varētu rekonstruēt kādreiz iznīcinātu skaistu priekšmetu. Atbilstoši restaurācijas projektiem, oriģinālo paraugu ķīmiskajam sastāvam un 18.gs. tehnoloģijai Baltkrievijas fabrikā "Neman" tika izgatavotas daudzveidīgās trūkstošās stikla un kristāla detaļas lustru kolekcijas restaurācijai. Šīm lustrām tika saglabāti, konservēti un restaurēti arī visi aplikatīvie un konstruktīvie elementi. 
Paralēli lustru kolekcijas oriģinālu pētīšanai un restaurācijai, muzeja speciāliste restauratore - vecmeistare M. Banķiere  Krievijas muzejos izgatavoja 18. gadsimta lustru, laternu, bra un žirandolu uzmērījumus, izstrādāja projektu dokumentāciju, sagatavoja modeļus un formas, vadīja detaļu izgatavošanas procesu Baltkrievijas stikla fabrikā un veica lustru, laternu un bra kopiju komplektēšanu.
Šobrīd muzeja interjeros redzami 25 restaurēti stikla - kristāla  lustru oriģināli un 20 kopijas, 12 stikla laternu kopijas, divi pāri restaurētu oriģinālu žirandolu, trīs bra kopijas, vienas oriģinālas misiņa vai bronzas lustras, astoņu sienas svečturi un 20 blakeru kopijas.

MĒBEĻU RESTAURĀCIJA

Rundāles pilī no sākotnējā apmēbelējuma nekas nebija saglabājies, un par hercoga mēbeļu daudzveidību un kvalitāti liecināja tikai inventāru apraksti. Rundāles pils muzeja mēbeļu krājums pamatā izveidojās no 20.gs. revolūciju un karu postījumos izkaisītiem stila priekšmetiem, kas bija nogūluši  Latvijas un Krievijas muzeju krātuvēs vai privātkolekcijās. Visiem šiem priekšmetiem bija nepieciešama nopietna konservācija un restaurācija, dažreiz arī rekonstrukcija. Laika gaitā atrasti vērtīgi priekšmeti, kas reiz piederējuši hercoga piļu inventāram. To skaitā kāds bojāts klasicisma krēsls no tuvējo dzirnavu pažobeles, graustā pārvērsts vēlīnā baroka krēsls ar gobelēna tapsējumu no netālām zemnieku mājām, Rundāles pils bibliotēkas ozolkoka kokgriezumu skapis, kas 1795. gadā aizvests uz Silēziju un tikai 1990. gadā atgriezās Rundālē no kādas privātkolekcijas Berlīnē vai, piemēram, saplaisājis baroka galds, kuru Pieminekļu valde 20. gadsimta 20. gados pārveda no Rundāles uz Brīvdabas muzeju un kurš tagad atgriezies pilī. Pēc restaurācijas tie bagātinās Rundāles pils interjerus ar to īpašo savdabību, kas atšķir ikkatras dzīvas pils iekārtojumu no teorētiskas, shematiskas rekonstrukcijas. Viens no pirmajiem muzeja mēbeļu pirkumiem bija 1965. gadā iegūta franču 18. gadsimta kumode ar ķīniešu motīvu intarsijām. Dažu  muzeja korpuso mēbeļu restaurācija tika veikta Pēterburgā apvienības "Rosrestavracija" darbnīcās. 
Kopš 1973. gada pilī darbojas mēbeļu restaurācijas darbnīca, kuru vada restaurators - vecmeistars Vilnis Līdaka. Pašlaik darbnīcā strādā arī restauratori Imants Augstkalns un Baiba Leitlante. Darbnīcā tiek veikta muzejā veidotajām ekspozīcijām un izstādēm nepieciešamo interjera priekšmetu restaurācija. Tie ir visdažādākie eksponāti, kas atšķiras ne tikai pēc veida, bet arī pēc seno meistaru izpildījuma manieres – sākot no daudzajiem krēsliem un beidzot ar liela apjoma skapjiem. Katram no šiem priekšmetiem vajadzīga rūpīga izpēte un individuāla pieeja restaurācijas laikā. Mēbeļu restauratori pēc analoģijas piegriež kokā zudušās kokgriezuma detaļas mēbelēm, rāmjiem un atjauno baznīcu iekārtu trūkstošos rotājumus.

POLIHROMĀ UN ZELTĪTĀ KOKA RESTAURĀCIJA

Zeltītām un krāsotām mēbelēm, seniem spoguļu un gleznu rāmjiem, sīkiem dekoratīviem kokgriezumiem bez tehniskās restaurācijas nepieciešama grunts kārtas, zeltījuma un  krāsojuma vai gleznojuma saglabāšana, stiprināšana un rekonstruēšana: to muzejā veic kokgriezumu polihromijas un zeltījuma restaurācijas darbnīcas restauratores - meistares A. Balode, I. Indrikova. Viņas veikušas arī sarežģītus finierētu, intarsētu un inkrustētu mēbeļu restaurācijas procesus. Daudz strādāts pie muzeja sakrālās mākslas ekspozīcijas priekšmetu restaurācijas, restaurēta Lestenes baznīcas iekārta, altāru un kanceļu kokgriezumi, skulptūras,  apgūtas arī zeltīšanas tehnoloģijas. No 1979. gada līdz 2008. šajā darbnīcā strādāja restauratore Ilga Galviņa, kura pēdējos gados specializējās zeltīšanas darbā.

 TEKSTILA RESTAURĀCIJA

Muzeja tekstiliju darbnīcā, kuru kopš 1979. gada vada restauratore - vecmeistare Daira Līdaka, tiek veikti dažādi sarežģīti tekstila izstrādājumu restaurācijas darbi. Katrs auduma gabals tiek pakļauts ilgam un pakāpeniskam tīrīšanas ciklam, sarežģītam tehniskās un mākslinieciskās rekonstrukcijas procesam, dublēšanai un visbeidzot - atgriešanai sākotnējā vietā un formā. Lielu daļu tehnisko un māksliniecisko procesu iespējams veikt vienīgi pie daudzkārtīga lupas palielinājuma. Darbnīcā tiek veikta arī kolekcijas tērpu, apavu, izšuvumu, gobelēnu, kā arī arheoloģisko tekstiliju konservācija un restaurācija. Īpaši sarežģīti restaurācijas procesi ir apgūti atjaunojot vēsturiskos ādas un auduma apavus, kur paralēli restaurācijai jāveic arī izgatavošanas tehnoloģijas izpēte. Ādas restaurācija veikta arī grāmatu ādas iesējumiem un lādēm. Tekstiliju restaurācijā 19 gadus darbojās  restauratore Maruta Tālante, kas strādāja pie vēsturisko mežģīņu izpētes un  bija apguvusi  mežģīņu pīšanu.
Dairas Līdakas vadībā iemaņas apgūst un pilnveido 3. pakāpes tekstila restauratore Aina Ābolniece. Darbnīcā notikusi tehniskā modernizācija – par VKKF piešķirtajiem līdzekļiem iegādāts tekstila restaurācijai tik ļoti nepieciešamais vakuumgalds, kas paplašina restauratoru iespējas tīrīt un dublēt sliktā stāvoklī esošās arheoloģiskās tekstilijas. Restauratore D. Līdaka apguvusi mīksto mēbeļu tapsēšanas prasmes un pašlaik šajā darbā apmāca arī mēbeļu restauratori B. Leitlanti.

METĀLA PRIEKŠMETU RESTAURĀCIJA

Muzeja krājumā ir ievērojams daudzums dažādu melnā un krāsainā metāla eksponātu, no kuriem lielākā daļa ir ļoti sliktā stāvoklī. Kopš metāla darbnīcas izveidošanas 1977.gadā, kad tajā strādāja restauratore Anna Matisone, un  pēc metāla restaurācijas darba atsākšanas 1996.gadā, kopš tajā strādā metāla restauratore Agita Behmane, ir veikta konservācija ievērojamam skaitam arhitektonisko dzelzs priekšmetu, no kuriem daudzi bija arheoloģiskas izcelsmes un korozijas skarti, veikta vēsturisko vējrādītāju un čuguna lējumu konservācija. Izstādei „Pompa funebris” A. Behmanes restaurēja sešus  dažādu metālu sarkofāgus un atsevišķu sarkofāgu 40 dekoratīvos rotājumus, epitāfiju plāksnes un rokturus. Restaurēti arī bronzas izstrādājumi, galvenokārt aplikatīvie mēbeļu un pulksteņu rotājumi pils iekārtas priekšmetiem.
Darbnīcā veikta arī atsevišķu alvas priekšmetu konservācija. Līdz šim sarežģītākā bijusi alvas sarkofāgu virsmu un to dekora restaurācijas programmu realizēšana. Rundāles pils muzeja pārraudzībā kopš 1973. gada atrodas Kurzemes hercogu kapenes tagadējās Latvijas Lauksaimniecības universitātes apsaimniekotajā Jelgavas pilī. Kapenēs esošie senākie alvas sarkofāgi savas pastāvēšanas vēsturē vairākkārtīgi izdemolēti un izpostīti. Daudziem no tiem bija nepieciešama nopietna restaurācija. Laika gaitā restaurēti seši kapeņu sarkofāgi. Hercoga Jēkaba sarkofāga restaurācijas pabeigšana sakrita ar hercoga 400. dzimšanas dienas atceres pasākumu kapenēs 2010. gada 28. oktobrī. Pie alvas sarkofāgu restaurācijas strādā metāla darbu speciālists Arvis Druviņš un tēlnieks Gunārs Grīnfelds.
Hercoga Vilhelma, hercogienes Sofijas Amēlijas, hercoga Ferdinanda un hercoga Jēkaba sarkofāgu restaurācijas galvenais sponsors ir Kurzemes bruņniecības Apvienotie Kurzemes fondi (Vācija), kā arī finansiālie atbalstītāji VKKF un VA „Rundāles pils muzejs”.
Pašlaik 10 muzeja restauratoru galvenais darbības virziens ir lietišķi dekoratīvās mākslas pastāvīgās ekspozīcijas „Eiropas un Latvijas dekoratīvā māksla no gotikas līdz jūgendstilam” izvēlēto eksponātu restaurācija. Šī plašā un daudzveidīgā ekspozīcija izveidosies pils rietumu korpusa 1. stāva 13 telpās un pielīdzināma atsevišķam muzejam.
Viens no svarīgiem restaurācijas nodaļas  uzdevumiem ir jauniegūto pils interjeru priekšmetu restaurācija.
Turpināsies izstādes „Mode Latvijā no 17.-19. gadsimtam” paplašināšana un papildināšana ar restaurētiem darbiem, sakrālo priekšmetu restaurācija izstādes „Posta laiks” atjaunošanai. Nepieciešams strādāt arī pie plānoto tematisko izstāžu eksponātu sagatavošanu izstādīšanai.
Būtiski ir arī tālāk nodrošināt Kurzemes hercogu kapenēs esošo sarkofāgu restaurāciju un papildināt ekspozīciju ar restaurētiem tērpu un zārku tapsējumu audumu paraugiem.

PILS ATJAUNOŠANAS HRONOLOĢIJA

Pils kompleksa restaurācija uzsākta 1972. gadā, līdz ar patstāvīga Rundāles pils muzeja nodibināšanu. Pirmās restaurētās telpas apskatei atklātas 1981. gadā. Kopumā no pils 138 telpām 41 telpu paredzēts atjaunot kā Kurzemes hercogistes pastāvēšanas laika interjerus, bet divas telpas iekārtotas atbilstoši pils īpašnieku grāfu Zubovu un grāfu Šuvālovu laikam.

Telpu restaurācijas pabeigšanas un atvēršanas gadu secība.

1981. gads - Baltā zāle, Mazā galerija, Ovālais porcelāna kabinets, Hercoga ložas telpa, Virtuves 
                    kāpnes, Zaļais salons, Zelta zāles priekštelpa, Austrumu puses parādes kāpnes.
1986. gads – Zelta zāle, Porcelāna kabinets, Hercoga apartamentu
                     priekštelpa, Rožu istaba.
1987.gads – Zubova kabinets, pirmā hercoga mazgāšanās telpa
1989. gads – Holandiešu telpa. 
1990. gads – Valdnieku salons, Hercoga guļamistaba.

1992.gadā pārtraukta valsts finansēta restaurācija

1994. gads – Rietumu puses parādes kāpņu telpa. Hercoga bufetes telpa, Hercoga ēdamzāle – Marmora zāle.
1998. gads – Hercogienes buduārs ar B. Tetereva atbalstu.
1999. gads – Audienču kabinets ar Kurzemes prinča E. J. Bīrona atbalstu.
2000. gads – Itāļu salons ar firmas „Bosch” atbalstu.
2004. gads – Hercogienes guļamistaba. Tualetes kabinets ar B. Tetereva atbalstu. Šuvālova telpa.
2005. gads – Hercoga guļamistabas parkets ar prinča E.J. Bīrona atbalstu.
2006. gads – Hercoga pirmais darba kabinets ar B. Tetereva atbalstu.
2007. gads – Hercoga mazgāšanās telpa ar B. Tetereva atbalstu.
2008. gads – Hercoga ģērbistaba ar B. Tetereva atbalstu.
2009. gads – Hercogienes salons ar B. Tetereva atbalstu
2010. gads – Hercogienes apartamentu priekštelpa,  garderobe, Hercogienes kabinets ar B. Tetereva atbalstu.

Uzsākta Pils interjeru restaurācijas pabeigšanas programma 2010.-2014.g.

2011. gads – Biljarda zāle
2013. gads – Hercoga otrais darba kabinets.
2014. Hercoga bibliotēka
Šī restaurācijas programmas realizēšanu finansiāli nodrošina Borisa un Ināras Teterevu ģimenes fonds. Hercoga bibliotēkas plafona izpēti, konservāciju un pārgleznojuma noņemšanas procesus muzejs īstenoja ar VKPAI, AS „Aizkraukles banka”, Pasaules pieminekļu fonda (World Monuments Fund) finansiālo atbalstu.