2002. gadā tika izveidota izstāde "Rundāles pils restaurāciju 30 gadu periodā". To gatavojot, tika izvērtēts padarītais darbs, pielietotās tehnoloģijas, speciālistu ieguldījums un izveidots kopējais pārskats. Trīsdesmit gadu laikā pils restaurācijā ieguldīt 7,2 miljoni rubļu un 440 tūkstoši latu. Grūtākie un dārgākie darbu veidi jau ir aiz muguras. Šobrīd, kad Rundāles pils ansambļa restaurācija notiek par muzeja pelnīto naudu un pateicoties atsevišķu sponsoru atbalstam, atjaunošanas darbi notiek lēnākā tempā. Tomēr muzejs stādījis sev par uzdevumu katru gadu atvērt vienu atjaunotu telpu, nepārtraukt parka izveidi, modernizēt tehnisko aprīkojumu. Izstāde tika iekārtota nerestaurētajās telpās, kas pašas par sevi jau ir pils tagadnes un nākotnes problēmu liecinieks un rāda, cik daudz vēl ir jāveic.
PILS FASĀDES
Pils ēkai celtniecības laikā netika realizētas visas Rastrelli projektos paredzētās idejas, redzami fasāžu pilastri ar apcirstu augšgalu: te vajadzēja atrasties čugunā lietiem kapiteļiem, taču tos izmantoja Jelgavas pils fasādēs, nav arī visu pārējo čuguna rotājumu. Gadsimtu gaitā pils eksterjerā vairākas reizes izdarīta detaļu maiņa, apmetuma labojumi un pārkrāsošana.
1965. gadā notika kārtējā fasāžu labošana pils iekšpagalma pusē. Lietoja cementa javu, ar kuru aizzieda ķieģeļu un vecā kaļķu apmetuma izbirumus. Darbi turpinājās līdz 1968. gadam.
1972. gadā atkal sākās fasāžu restaurācijas darbi: tos izpildīja Rīgas Remontu un Restaurācijas Kantoris. Restaurācijas Projektēšanas Kantorī tika sagatavoti fasāžu uzmērījumi un projekti. Restaurācijas darbu kontrolei un koriģēšanai bija izveidota Zinātniski - metodiskā padome.
Pils fasādes bija klātas ar netīru balsinājumu un tumšiem aļģu plankumiem. Visas plaknes bija mazu un lielu izdrupumu vienmērīgi izraibinātas. Daudzviet bija stipri bojātas arhitektoniskās detaļas: nokritušā apmetuma laukumos bija dziļi erodējuši un izdrupuši arī ķieģeļi. Apmetumu laboja ar cementa - kaļķa javu. Tomēr tā nebija starptautiskā pieminekļu restaurācijā apstiprinātā kaļķa javas tehnoloģija, bet sadzīves remontdarbu praksē vienmēr un visur pielietotā cementa ar kaļķu piedevu apmetuma metode. Pirms krāsošanas un veco krāsojuma kārtu notīrīšanas fasādēm tika pētīti balsinājuma slāņi un noskaidrota krāsojuma polihromā sistēma. Atklāja sākotnējo krāsojumu - ar dzeltenu franču okeru pamatplaknēs un balsinājumu uz reljefajām virsmām. Visās neīsto logu ailēs tika atrasts iluzors logu krāsojums vairākās kārtās - kvēpu melnā plaknē balts loga rāmja spraišļojums, - tas grafiski parādīja un precīzi datēja logu tipus un to maiņu. Apmetuma apmalē virs rietumu korpusa otrā stāva otrā loga atklājās ievilktas zīmes - A.1766 d.16.May: tās datē pils fasāžu pirmo labošanu, pēc kuras pils tika pārkrāsota balta. Pirmās pabeidza ziemeļu šķērskorpusu fasādes pret staļļu pagalmu. Fasāžu krāsošanai izmantoja senas kaļķa - kazeīna receptes un dabīgā okera pigmentu. Fasāžu krāsošanu pārtrauca 1985. gadā.
2000.-2001.gadā ar Hedlija Tresta finansiālu atbalstu tika restaurēta un nokrāsota pils Dienvidu fasāde. Lielos apjomos, bet ne pilnīgi, noņemti iepriekšējie cementa labojumi. Jaunajiem labojumiem izmantoja Bayosan firmas kaļķu apmetumu. Krāsošanu veica ar sintētiskām krāsvielām, taču tās tikai daļēji spēja imitēt vecā 18. gadsimta krāsojuma specifiskās īpatnības. Tādēļ jau tagad tiek meklētas iespējas nākamās - Rietumu fasādes restaurāciju un krāsošanu veikt ar 18. gadsimta tradicionāliem materiāliem.
Centrālās fasādes frontonā redzama pulksteņa ciparnīca, bet sānu fasādēs - Šuvalovu dzimtas ģerboņa vairogi. Tas ir 19. gadsimta uzslāņojums, kas restaurācijas procesā saglabāts kā vēsturiska liecība. Ciparnīca restaurēta 1980. gadā, pulksteņa mehānisms nav atjaunots. Ģerboņu polihromija netika konstatēta, tādēļ kokgriezuma vairogi noklāti ar koka toņa aizsargkrāsu. Joprojām nav precīzi rekonstruēti apmetumā veidotie atslēgas akmeņi virs sešām lielajām pils ieejām; tas būs iespējams pēc vienīgo oriģinālu restaurācijas pils Rietumu spārna Rietumu fasādē.
KĀPNES, PANDUSI, BALKONI
Pils celtniecības laikā (1736.-1740.) desmit ārējās kāpnes tika izgatavotas no koka.
1765. gadā, kad hercoga ģimene ieradās Rundālē pēc Jaroslavļā pavadītiem 20 trimdas gadiem, koka kāpnes bija sabrukušas. Jāpieņem, ka tās ātri un vienkāršotā veidā atjaunotas, lai hercogs ar galmu varētu iekļūt pilī. 18.gs. otrajā pusē ziemeļu un dienvidu kāpņu vietā izbūvēta uzbrauktuve - panduss, 19.gs. pirmajā pusē uzcelti smagnējie portiki ar balkoniem, 19. gs. beigās - sānu korpusu vienkāršās mūra kāpnes. 20.gs. otrajā pusē tās bija jau daļēji sabrukušas.
Zinātniski - metodiskā padome pieņēma lēmumu nojaukt vēlākajā laikā izveidotos pandusus un 19.gs. portikus pie centrālā korpusa ziemeļu un dienvidu fasādēm, atjaunojot F.B.Rastrelli 1736.gadā projektētās 10 pils ārējās koka kāpnes. Atbilstoši Rastrelli projektam, balkoni paredzēti nelieli, lēzeni, balstīti uz konsolēm.
Jauno projektu izstrādāšanai par pamatu kalpoja F.B.Rastrelli projektu zīmējumi, taču tehniskie risinājumi, tehnoloģijas un materiāli bija citi, savam laikam un iespējām atbilstoši. Tieši šo moderno risinājumu rezultāts izrādījās nepārbaudīts un nedrošs ekspluatācijā. Kāpņu pamata izbūvei izmantoja nepiemērotus dobtos ķieģeļus, lietoja augstas cietības cementa javu, koka daļas izgatavoja no līmētiem vai netradicionāli sastiprinātiem gabaliem, virsmas pielaboja ar krīta - pernicas mastiku, krāsotajām koka daļām izmantoja eļļas krāsu, nekrāsotās pārklāja ar pernicu. Desmit gadus pēc uzbūvēšanas pils iekšējā pagalma jaunās koka kāpnes bija sapuvušas un daļēji sabrukušas.
Kopš 1992.gada, kad pils vairs nesaņēma valsts dotācijas restaurācijai, muzejs saviem spēkiem sāka kāpņu pakāpenisku labošanu, ko apgrūtināja materiālu sagādes un neskaitāmas tehnoloģiskās problēmas.
1994. gadā, pateicoties uzņēmējam B. Teterevam, atjaunotas pagalma rietumu puses centrālās kāpnes.
2001. gadā par sponsorēto sera T. Seinsberija (Headey Trust) naudu uzbūvētas dienvidu fasādes lielās kāpnes. Arī šeit nebija atrasts piemērota izmēra kokmateriāls, virpotās detaļas tika līmētas, pakāpieni stiķēti. Tomēr - bija parādījušies jauni apstrādes materiāli, idejas un iespējas. Pateicoties restaurācijas firmas "Remmers" konsultācijām un restaurācijas materiālu pielietojumam, bija iespējams veikt jauno koka daļu konservāciju, salaidumu nodrošināšanu un krāsojuma pareizu uzklāšanu. Jaunās tehnoloģijas un materiāli piemēroti arī kāpņu regulārai kopšanai tālākas ekspluatācijas laikā.
MAZĀ GALERIJA, PARĀDES KĀPNES,
PIRMĀ PERIODA TĒLNIECĪBAS RESTAURĀCIJA
Austrumu puses parādes kāpņu telpa bija pirmais Rīgas tēlnieku - restauratoru izturības un spēju pārbaudes slieksnis. Sienas un griesti bija balsināti un laika gaitā kļuvuši pelēki. Tēlnieciskie rotājumi bija stipri bojāti. Restauratoru grupu izveidoja no mākslas skolas beidzējiem un entuziastiem, to vadīja tēlnieks H. Jansons. Kāpņu telpas restaurācija ilga no 1974. gada līdz 1980. gadam, kad to atvēra apmeklētājiem.
1978. gadā sākās veidojumu restaurācija rietumu puses Parādes kāpņu telpā. To stāvoklis bija vēl sliktāks, vairāk bojājumu, trūka vienas bērna figūras. Plafonā bija lieli apmetuma izbirumi. Ļoti bojātas bija visas karnīzes un profilu joslas. Telpas apdares restaurācija turpinājās līdz 1992. gadam.
Nevienā no kāpņu telpām nebija saglabājušās margu postamentu stuka vāzes. Daļa no tām tika atrasta pils staļļos un pārņemtas muzeja pārziņā, vēl daļu atrada, atrokot rietumu puses cokola stāva telpas. Tās bija ļoti bojātas, daļēji sairušas. Vāzes restaurēja, bojā gājušo vietā atlēja kopijas.
1980.-1981.gadā restaurēja Mazās galerijas veidojumus. Noskaidrojās, ka telpas apdares veidošana 18. gadsimtā nav pabeigta, nav realizēti iecerētie spoguļu logi un stuka paneļi. Līdz 18.gs. 4.ceturksnim galerija bija pastāvējusi bez grīdas seguma un izmantota kā amatnieku darbnīca. Šis apstāklis bija par iemeslu interesantiem atradumiem zem dēļu grīdas, kur bija saglabājušās arī veidojumu oriģinālās formas un atlējumu fragmenti. Starp tiem - arī vēlā baroka laika posma stuka puķu atlējumi no Mazās galerijas dekoratīvās apdares.
MONUMENTĀLĀS GLEZNIECĪBAS RESTAURĀCIJA
Rundāles pils septiņās telpās griestu plakni klāj iluzoras daudzfigūru kompozīcijas, ko 1766.-1768. gadā gleznojuši itāļi no Pēterburgas - Karlo Cuki un Frančesko Martini. Tajā laikā divās telpās apgleznotas arī sienas. Tapis vēl astotais plafona gleznojums, taču tas 19.gadsimtā iznīcināts līdz ar griestu apmetumu. Šie gleznojumi izpildīti uz apmetuma eļļas temperas tehnikā.
Dažās pils telpās jaušamas senāka perioda plafonu pēdas: tur bijuši uz audekla darināti un griestu spogulī iestiprināti Bartolomeo Tarsia gleznojumi, kas jau 18. gadsimtā demontēti un aizvesti uz Pēterburgu.
Sākoties restaurācijas darbiem, gleznojumu tehniskais stāvoklis bija sasniedzis galēji bīstamu robežu. Krāsu slānis bija saplaisājis, zaudējis saistību ar apmetumu, deformējies cietu zvīņu veidā, daudzviet nobiris. Lietus caurteču vietās bija izveidojusies apmetuma destrukcija, radušies plaši nobirumi. Visam pāri klājās tumšu sodrēju un mušu nosēdumu kārtas. Zelta zāles un Bibliotēkas plafonus nosedza blīvs 19. gadsimta pirmās puses pārgleznojums, pilnīgi aizkrāsoti bija sienu gleznojumi Lielajā galerijā un hercoga darba kabinetā, visās telpās bija pārkrāsotas apgleznotās karnīzes un griestu ieloces. Rožu istabas plafona gleznojumu sedza tumša 20. gadsimta 30. gados uzklātas kazeīna līmes kārta, kas, laika gaitā sairstot, bija dziļi sabojājusi gleznojumu. Dziļajos apmetuma izbirumos, ko lietus turpināja mērcēt, bagātīgi bija attīstījušās pelējuma sēņotnes.
Restaurācijas organizēšanai un darbu iesākšanai no Pēterburgas tika uzaicināts pieredzējis restaurators, Parīzes zelta godalgas laureāts R.Sausēns, latviešu izcelsmes vecmeistars, ko labi zināja Pēterburgas piļu aprindas, bet nepazina Latvijā. Tieši ar griestu gleznojumu konservāciju 1972. gadā iesākās pirmie praktiskie pils restaurācijas darbi: tika veikta apmetuma nostiprināšana dziļo un bīstamo izbirumu vietās Lielās galerijas plafonā un hercoga guļamistabas plafonā, pēc tam uzsākta griestu gleznojuma konservācija guļamistabā.
R.Sausēns izveidoja pirmo Latvijas monumentālās glezniecības restauratoru - mācekļu grupu. Mācekļi kļuva par pirmajiem monumentālās glezniecības speciālistiem un vēlāk apmācīja nākamās monumentālistu paaudzes. Latviešu brigāde kopumā veica četru plafonu gleznojumu restaurāciju - Biljarda zālē, Rožu istabā, hercoga guļamistabā un audienču kabinetā, bet nepabeidza sienu gleznojumu restaurāciju Lielajā galerijā. Ļoti lēnais un darbietilpīgais gleznojumu konservācijas process noslēdzās ar gleznojuma fragmentu maksimālu saglābšanu un nostiprināšanu pie konsolidēta apmetuma. Pārgleznojumu noņemšanas process sagādāja nemitīgus pārsteigumus ar negaidītiem kompozīcijas atsegumiem. Bet lēnā tonēšanas darba rezultātā milzīgās apgleznotās virsmas no bezcerīgi bojāta grausta spēja pārvērsties monolītā, dzīvā krāsu un formu rotaļā.
Līdzās latviešu brigādei ilgstoši darbojās arī Pēterburgas monumentālistu grupa, kas veica gan sarežģīto Zelta zāles, gan ārkārtīgi grūto Lielās galerijas plafona restaurāciju. Lielās galerijas griestu gleznojums pēc restaurācijas vairākkārt cieta viesuļvētru laikā, kad virs tā tika norauts jumta segums un ūdens izmērcēja apmetumu. Atklājās dziļa apmetuma destrukcija, kas šobrīd izraisa aizvien plašākus krāsu slāņa bojājumus. Nepieciešami jauni griestu gleznojuma konservācijas pasākumi, kuru veikšanai muzejs gaida sponsoru atbalstu.
Muzejs cer aizpildīt iznīcinātā griestu gleznojuma vietu hercoga darba kabinetā ar piemērotu 18. gadsimta plafona gleznojumu uz audekla.
ZELTA ZĀLE, HERCOGIENES TUALETES KABINETS,
ZELTĪJUMA RESTAURĀCIJA.
Rundāles pilī zeltīti stuka veidojumi bijuši tikai divās telpās. Zelta zālē zeltījums bija saglabājies, bet hercogienes tualetes kabinetā gājis bojā 20.gs. 30.gados, kad dekoratīvo apdari demontēja un telpu pārbūvēja. Zelta zāles veidojumu restaurācija sākās brīdī, kad tie bija sasnieguši kritisko robežu. Greznais ieloces dekorējums lielos laukumos bija deģenerējies, nobrucis vai pilnīgi gājis bojā. Sienu lejasdaļā rokas tvēriena augstumā bija iznīcināti abu lielo panno reljefi ar augļu vāzēm un putniem. Ļoti bojāti bija zāles seši spoguļi: izsisto stiklu vietā atradās ģipša aizpildījums, rokaji un putnu galvas bija nolauztas, puķu vītņu vietā nokarājās sarūsējuši drāšu karkasi, ierāmējumu apakšdaļa bija nodauzīta.
Zeltījums bija saglabājies uz visām veidojumu daļām, taču bojātā stāvoklī un ne visā apjomā. Piedevām, tas turpināja sabrukt ķīmisku procesu iespaidā, jo uz stuka veidojumu virsmas aktīvi izdalījās kalcija sāļu kristāli, kas uzirdināja zeltījumu.
Muzeja uzstādītā restaurācijas programma paredzēja maksimālu Zelta zāles zeltījuma saglabāšanu, konservāciju un pakāpenisku restaurāciju, ietverot gan retušas ar zeltu, gan zeltīšanu uz polimenta pēc 18. gadsimta metodikas.
Pēterburgas un Maskavas pilīs, kas tobrīd kalpoja par paraugu, visi veidojumi un griezumi tika zeltīti pilnīgi no jauna. Zeltījuma konservācijas un pakāpeniskas restaurācijas programma bija jauna, nezināma un riskanta, tā prasīja papildus pūles un nenodrošināja paredzamus rezultātus. Taču tas bija vienīgais veids, kā izprast un atjaunot sarežģīto rokoko laikmeta meistara tehnoloģiju ar dažādu krāsu polimenta zeltījumu, ko nebija izdevies ne Pēterburgā, ne Maskavā.
Stuka veidojumu un zeltījuma konservācija tika veikta ilgstošā procesā ar bārija hidroksīda kompresēm. Lielo panno kompozīciju atjaunošanai, ko veica tēlnieki G. Grīnfelds un A.Mežkazs, pirmo reizi tika izmantota sākotnējā stuka tehnoloģija. Citu bojāto elementu restaurācijai tika izmantota ģipša masa.
Aptuveni viena trešdaļa oriģinālā zeltījuma tika saglabāta neskarta. Daļu sākotnējā zeltījuma nācās papildināt ar sīkiem vai nelieliem zelta lapiņu ielāpiem, vietām tika veikta retuša ar zelta pūderi. Jaunie tēlnieciskie papildinājumi tika zeltīti, vadoties pēc 18. gadsimta metodikas un atkārtojot Zelta zāles oriģinālu piemērus. Zeltījuma restaurācija ilga no 1984. līdz 1985. gadam, tajā piedalījās pieredzējuši speciālisti un ķīmiķi no Lietuvas un restauratori no Rīgas. Zelta zāles restaurācijā izlietoja 436 gramu lapiņu zelta.
Kopš 1998. gada tika rekonstruēts Hercogienes tualetes kabinets. Pēc pēdām uz sienu apmetuma, veciem fotoattēliem un Pēterburgas arhitekta V.Savkova projekta tika atjaunoti iznīcinātie telpas apjomi un iesākta telpas dekoratīvās apdares izveidošana. 2002. gada sākumā restaurators vecmeistars G. Grīnfelds pabeidza griestu veidojumu rekonstruēšanu, sākās zeltīšanas un kolorēšanas process. Zeltīšanu veica vecmeistars G. Habibuļins. Kabinetā zeltīti bijuši griestu ornamenti un piecu plafona spoguļu ietvari. Lapiņu zelts tiek klāts uz divkrāsu polimenta, pēc tam pulēts vai matēts.
HERCOGA GARDEROBE, HERCOGIENES BUDUĀRS
TĒLNIECĪBAS POLIHROMIJAS RESTAURĀCIJA
Četrās pils telpās saglabājusies polihroma tēlnieciskā apdare, piektajā šobrīd notiek rekonstrukcija. Laika gaitā krāsotie veidojumi cietuši no kvēpu un putekļu nosēdumiem, pārkrāsojumiem, balsinājumiem, brutāliem ģipša pārstrīķējumiem, eļļas lakas pārklājumiem vai arī krāsojums ticis sabojāts, veidojumus mazgājot.
Hercogienes buduāra veidojumi restaurācijas sākuma brīdi sagaidīja ar trim pārkrāsojumu kārtām, turklāt visu 19. gadsimtu tie bija arī balsināti. Balsinājumu notīrīja tēlnieks M.Pluka, 1935. gadā strādājot pie buduāra atjaunošanas. Visa autentiskā buduāra polihromija izpildīta ar temperas krāsām, bet pārkrāsojot tika lietotas smagnējas eļļas krāsas, kas spēcīgi ietumsa un pilnīgi izmainīja sākotnējo ieceri. Polihromijas restaurācija sākās ar neskaitāmiem kontrolatsegumiem uz veidojumu virsmas. Tie palīdzēja noskaidrot pārkrāsojumu raksturu, kārtu skaitu un autentiskās polihromijas saglabātības stāvokli.
SPOGUĻU RESTAURĀCIJA UN REKONSTRUKCIJA
Spoguļi pils interjeros izmantoti daudz un visur, galvenokārt dekoratīvu efektu radīšanai. Parādes kāpņu telpās tie iecerēti kā spraišļoti logi, kuros atspīdums veido bezgalīga plašuma efektu. Līdzīgi spoguļu logi ir arī Baltajā zālē. Tie izkārtoti telpas apēnotajos stūros, kur atspoguļo īstos logus, radot pacilājošu gaismas plūsmas iespaidu. Citās zālēs un greznajos salonos spoguļi izmantoti kā dekoratīvi akcenti starp logiem vai virs kamīniem. Mazajos kabinetos tie iecerēti kā katoptrisku rotaļu elementi. Un tikai vienkāršākajās telpās tie bijuši nelieli, sienās ielaisti spogulīši praktiskai pielietošanai.
Brīdī, kad sāka darboties muzejs, pilī no spoguļiem gandrīz nekas nebija saglabājies Vairumā telpu sienas klāja jauns, gluds apmetums, kurā nekas īpašs nesaistīja uzmanību. No Zelta zāles, Porcelāna kabineta, Rožu istabas un Marmora zāles greznajiem stuka ietvariem bija saglabājušies bojāti fragmenti, spoguļu vietas bija aizpildītas ar apmetumu. Pils bibliotēkas un blakus telpu paneļi ar spoguļu pildiņiem bija izlietoti krāšņu kurināšanai. Spogulis ar rekonstruētu ģipša ierāmējumu atradās vienīgi hercogienes buduārā, tobrīd - Pilsrundāles pamatskolas skolotāju istabā, ko maldīgi dēvēja par Katrīnas istabu.
Sākoties pils restaurācijai, telpās tika veiktas zondāžas. Izpēti veica muzeja speciālisti, informācija tika apkopota un izveidots plašs izziņas materiālu arhīvs. Noņemot sienu apmetumu, tika atsegtas sākotnējās spoguļu pēdas Hercoga garderobē, Baltajā zālē, divos spoguļu kabinetos pie Baltās zāles, hercoga privāto apartamentu telpās. Bija arī stipri bojātu pēdu atsegumi, kas deva tikai vispārēju priekšstatu par iznīcinātajiem ornamentiem. Dienvidu anfilādes salonos pēc pēdām uz ķieģeļu mūra varēja noskaidrot paneļos ielaisto spoguļu izmērus un novietojumu. Tika konstatēts, ka vertikālie spoguļi bijuši dalīti, salikti no diviem vai trim stikliem. Viens no īpatnākiem atradumiem bija spoguļu logu projekta zīmējumi jeb grizaļas gleznojumi dabīgā lielumā uz apmetuma Parādes kāpņu telpās. Šie spoguļi 18. gadsimtā netika realizēti. Bija iespējams arī rekonstruēt tehnisko paņēmienu, kādu izmantojuši 18. gadsimta meistari, veicot spoguļu stiklu montēšanu.
Restaurējot veidojumu oriģinālus, tika noņemti visi vēlāko laiku uzslāņojumi un papildinājumi. Izpētot autentiskos fragmentus, senos fotoattēlus un elementus citās veidojumu kompozīcijās, bija iespējams precīzi rekonstruēt trūkstošās detaļas. Daļa elementu tika veidoti ar instrumentiem, daļa - atlieti formās. Tika saglabāta sākotnējā polihromija, zeltījums vai sudrabojums. No ziedu atlējumiem tika rekonstruētas grupas un vītnes, atkārtojot senos fotoattēlos saskatāmo. Iznīcināto spoguļu rekonstruēšana pēc atsegumiem bija lēnāks un neskaidrāks process. Kad veidojumu pēdas bija nokopētas pauzē un no tām sagatavots rekonstrukcijas projekta zīmējums, tēlniekam nācās projektu interpretēt apjomīgā, telpiskā veidojumā. Te varēja parādīties subjektīvas korekcijas un stilizācijas izpausmes, un tās vajadzēja novērst. Rezultātā bija iegūts ne tikai rekonstruētais spogulis, bet pašas telpas dzīvā ass, kas noteica visa interjera tālāku atjaunošanu.
MĀKSLĪGĀ MARMORA UN SUDRABOJUMA RESTAURĀCIJA
Trijās pils zālēs sienas klātas ar mākslīgo marmoru, 18. gadsimtā iecienītu apdares veidu, kas deva neierobežotas plastikas un kolorīta iespējas. Precīzi izstrādātam pelēkā apmetuma slānim uzklāta plāna stuka marmora kārta, kas pēc tam slīpēta, vaskota un pulēta. Marmora kolorīts, naturālais dzīslojums un raibumi katrā telpā ir atšķirīgi. Marmora zālē gaiši zilās panno plaknes ir gludas un tukšas, Zelta zālē un Rožu istabā marmora virsmas ir dekorētas ar stuka reljefiem.
Sākoties restaurācijas darbiem, mākslīgā marmora apdare izrādījās stipri bojāta. Zelta zālē visnopietnāk bija bojāts dienvidu gala panno, ko cauri mūrim bija piesātinājuši blakus telpas dūmkanāla sodrēji. Plašā laukumā iezīmējās eļļaini, tumši traipi, bojājuma augšdaļā apmetums bija saplaisājis un atslāņojies. Visās zālēs apmales un profili bija izdauzījumu izroboti, zem logiem marmors bija cietis no lietus, kļuvis irdens, izdrupis. Visur, kur varēja piekļūt cilvēku rokas, bija atstāti izsitumi, ieskrāpējumi un uzraksti. Bez visa tā atklājās arī kaut kas neprognozēts: marmora kolorīts bija pilnīgi mainījies. Zelta zālē sienas bija kļuvušas zilganpelēkas ar dzeltenu dzīslojumu, Marmora zālē - gaiši pelēkas un bez dzīslojuma. Pigmentu analīzes parādīja, ka marmora masai izmantota gaismas neizturīgā indigo krāsviela. Zelta zāles sienu panno laukumi sākotnēji bijuši zaļi ar tumšzaļu dzīslojumu: šobrīd tur dominē zeltainais auripigments, kas arī bijis krāsvielas sastāvā. Atšķiras vienīgi ziemeļu sienas panno apakšdaļa, kur sākotnēji izmantoti gaismas noturīgāki pigmentu maisījumi.
Sākot restaurāciju, virsmām tika notīrītas vaska un putekļu kārtas. Tad tika aizpildīti izdrupumi un skrāpējumi, virsmas viegli noslīpētas, ieklātas ar balinātu vasku un pulētas ar filcu. Zelta zāles marmorā tika saglabāti trīs vēsturiski grafiti ieskrāpējumi - no 1776., 1812. un 1917. gada. Zelta zāles dienvidu gala panno bojātajā daļā tika noņemts apmetums, sienas mūris izolēts ar dzintara laku un ieklāts jauna mākslīgā marmora ielaidums. Visas ar reljefiem dekorētās virsmas tika apstrādātas uzmanīgi un nelielos laukumos, netraumējot veidojumus un nenoplāninot izbalējušo virskārtu, zem kuras vilinoši atsegtos košākais slānis. Zelta zālē ziemeļu sienas panno laukumā arī šobrīd var ieraudzīt šī vilinājuma sekas - izslīpētu zaļganu iedobi. Marmora zālē, kur reljefais dekors nekavēja virsmas slīpēšanu, varēja atļauties 1-2 mm biezas izbalējušās marmora virskārtas noņemšanu un atsegt zilo slāni. Lai turpmāk pasargātu marmora apdari no saules ietekmes, telpu logi tika aizklāti ar plēvi, kas aizkavē ultravioletos starus.
Muzeja darbības sākumā sudraboti veidojumi bija atrodami tikai Rožu istabā. Tie bija oksidējušies melni; tikai reljefa dziļumā zem dzeltenas lakas varēja manīt sudraba spīdumu. Sagatavojot telpas restaurācijas programmu, tika pētīta un noskaidrota polihromijas un sudrabojuma sistēma. Sudrabotas izrādījās gliemežnīcas ar lentēm, rokaji, profilu joslas un spoguļa stuka ietvars. Sudrabojuma atjaunošana, saglabājot oriģinālos fragmentus, nebija iespējama sudraba fizikālo izmaiņu dēļ. Detaļas tika sudrabotas no jauna uz attīrītas un polimenta tehnoloģijai atbilstoši sagatavotas virsmas, pēc tam pārklātas ar lakas kārtiņu.
Telpu zondāžas atklāja sudrabotus veidojumus vēl divās telpās - hercoga ģērbistabā un darba kabinetā. Ģērbistabas ieloces reljefu sedza balsinājuma un labojuma slāņi. Zem tiem atklājās slikti saglabājies polimenta sudrabojums, kas bija likts uz rokaju ornamentiem, gliemežnīcām un putti galviņām. Plafona centrā atradās sudrabota saule. Starp logiem zem bieza apmetuma tika atrastas iznīcināta spoguļa ietvara pēdas, pēc kurām tika rekonstruēts veidojums: arī te visas profilētās un ornamentālās daļas bijušas sudrabotas. Šobrīd telpa ir restaurācijas stadijā. Hercoga darba kabinetā polihromie un sudrabotie griestu veidojumi zem daudzo balsinājumu kārtām bija klāti arī ar brūnu eļļas laku, kas nosedza melnus kvēpu nosēdumus. Veidojumu attīrīšana tika veikta pa kārtām un turpinājās daudzu gadu garumā. Atklājās spilgts krāsojums un sudrabojums. Te, tāpat kā citur, sudrabojums klājis rokaju ornamentus, gliemežnīcas un profilu joslas. Sudrabots bijis arī stuka spoguļa ietvars, kas ticis pilnīgi iznīcināts, bet šobrīd jau atjaunots un gaida sudraba lapiņu uzklāšanu. Arī šī telpa ir restaurācijas stadijā.
PILS INTERJERU VEIDOŠANA
1963. gadā pils formāli tika nodota Bauskas novadpētniecības muzejam, 1964. gada aprīlī tika nodibināta Rundāles pils muzeja filiāle un tajā sāka strādāt pirmie līdzstrādnieki - Imants Lancmanis un Leopolds Kļaviņš. Muzejam varēja izmantot Austrumu korpusa lielās zāles, galerijas un ar tām saistītās priekštelpas, hercoga apartamentu dienvidu puses anfilādi līdz bijušajam hercoga audienču kabinetam, kā arī vienu darba telpu centrālā korpusa pagalma pusē.
Ar šo brīdi sākās publikāciju un arhīvu materiālu apzināšana un apkopošana, lai sagatavotu pamatu pils būvvēsturei, restaurācijai un interjeru iekārtošanai. 1965. gadā telpā līdzās Zelta zālei bija sagatavota neliela informatīva izstāde par arhitekta F.B.Rastrelli darbību un hercoga pilīm Kurzemē: te varēja redzēt senus uzņēmumus no Otrā pasaules kara gados iznīcinātiem Jelgavas un Svētes piļu interjeriem.
1965. gadā republikas Ministru padome pieņēma lēmumu par pils restaurāciju, bet pati pils tika nodota Arhīvu pārvaldei. Bauskas filiāle palika savās iepriekšējās telpās, pārējā pils daļā tika plānoti lieli pārveidojumi, papildus stāvu, šķērssienu un seifu izbūve. 1965.-1971.gados tapa arī pirmās Rundāles pils interjeru skices (I. Lancmanis), kas rādīja telpu iespējamo iekārtojumu ar muzeja eksponātiem.
Līdz 1970. gadam muzejs bija ieguvis vairākas telpas otrā stāvā centrālajā korpusā un pirmā stāvā austrumu korpusā. Tajās tika iekārtotas darba telpas, krātuves, bibliotēka, gleznu restaurācijas darbnīca. Centrālā korpusa nobružātajos, noputējušajos parādes apartamentos tika izveidotas pirmās mēbeļu un gleznu grupas, kam vajadzēja iezīmēt interjeru raksturu. Tieši šīs pirmās instalācijas ļāva lēmējinstitūcijām atklāt pils neapjausto skaistumu un milzīgās nākotnes iespējas.
1971. gadā Ministru Padome apstiprināja jaunu lēmumu par visa pils ansambļa restaurāciju. Arhīvu pārvalde no savām iecerēm atkāpās.
1972. gada 2. janvāris kļuva par jaunā republikas nozīmes muzeja - Rundāles pils muzeja - dzimšanas dienu. Ar šo dienu varēja sākties nopietna pils un ansambļa restaurācijas plānošana, eksponātu komplektēšana un interjeru projektēšana. Pilī līdzās jaunizveidotajam muzejam atradās arī pamatskola, internāts, ambulance, kinozāle, kā arī skolotāju, apkopēju, dakteru, medmāsu un pirmo muzeja līdzstrādnieku dzīvokļi.
Pils interjeru atjaunošanu kopumā noteica trīs galvenie pamatprincipi: 1.- telpas oriģinālo apdares elementu restaurācija; 2. - bojā gājušo telpas apdares sastāvdaļu rekonstrukcija; 3. - telpas iekārtas rekonstrukcija ar atbilstošiem mākslas darbiem.
Pils telpu specifikācija tika mainīta jau 18.gs. 60 gados, 30 gadu pēc F.B.Rastrelli sākotnējās ieceres realizācijas. Tas mainīja ne tikai telpu iekārtojuma raksturu, bet ļāva arī nojaukt vai iebūvēt šķērssienas, krāsnis un kamīnus, nomainīt tēlnieciski smagnējo, baroka dekoru pret rokoko rotājumiem vai monumentāliem gleznojumiem. Izmaiņas notika arī turpmākajos gados. Tāpēc no 1972. gada, kad izveidojās Rundāles pils muzejs, sākās arī sistemātiskas iekštelpu apdares elementu zondāžas, lai atklātu iznīcinātās, sākotnējās apdares pēdas un sagatavotu pamatojumu tās atjaunošanai. Paralēli tam tika pētīti arhīvu materiāli, lai izveidotu pilnīgāku priekšstatu par pils telpu izskatu, iekārtām un mākslas kolekcijām. Tas kalpoja kā izejas punkts muzejā izstrādātajām interjeru atjaunošanas skicēm.
Interjeru praktiskā veidošana tomēr atšķīrās no teorētiskajām rekonstrukcijām. Reālais iekārtojums tikai aptuveni varēja imitēt reiz bijušo, jo nekas no oriģinālā apmēbelējuma nebija saglabājies, un muzejam nācās telpu iekārtojumu izveidot no krājuma kolekciju priekšmetiem.
Restaurācijas darbi pils telpās šobrīd aizsteigušies priekšā muzeja kolekciju priekšmetu iepirkumiem un restaurācijai. Trūkst gleznu, kumožu, sēdmēbeļu un konsoļgaldu. Atverot restaurētu telpu, nereti nākas pārnest iekārtas priekšmetus no cita, agrāk izveidota interjera. Muzeja krātuves ir strauji iztukšojušās. Jāmeklē un jāiepērk noteiktas kvalitātes un rakstura lietišķās mākslas priekšmetus un tēlotājas mākslas darbus pils telpu atbilstošai iekārtošanai. To nodrošina Eiropas valstu bagātais mākslas tirgus piedāvājums un pieņemamais cenu līmenis.
GLEZNU RESTAURĀCIJA
Rundāles pils muzejs, 1964. gadā vēl kā Bauskas novadpētniecības muzeja filiāle, ieguva savu pirmo gleznu. Tas bija mākslas komisijas veikalā pirkts, labi saglabāts Luija Karavaka skolas darbs - Krievijas ķeizara Pētera I portrets .
Nākamajos gados muzejs saņēma dāvinājumus no dažādiem Rīgas, Pēterburgas un Maskavas muzejiem. Gleznas tika pirktas mākslas antikvariātos un no privātām personām. Muzejs veidoja gleznu krājumu, no gadījuma rakstura piedāvājumiem izvēloties konceptuāli tematiski un profesionāli atbilstošus darbus. Lielākā daļa šo mākslas darbu bija stipri bojāti. Bieži vien bez ķīļrāmja, ar salocītu un saplēstu audeklu, ar apjomīgiem grunts un krāsu slāņu nobirumiem. Vienmēr ar neskaitāmām labojumu un pārgleznojumu kārtām, zem bieziem lakas un netīrumu pārklājumiem.
Visas Rundāles pils muzeja ekspozīcijā un izstādēs skatāmās gleznas ir restaurētas. Stājglezniecības restaurācijas darbnīca muzejā izveidota kopš 1969. gada. No šī laika muzejā strādāja Ieva Lancmane, kas līdz 2004. gadam vadīja muzeja restaurācijas nodaļu. Visi restauratori savu profesiju apguvuši pie pieredzējušiem meistariem Rīgā, Pēterburgā un Maskavā un ieguvuši kvalifikācijas diplomus. Stājglezniecības restaurācijas darbnīcā tagad pastāvīgi nodarbināti trīs muzeja restauratori - vecmeistari: D. Temerova, I.Sakne un Z. Sokolova.
Daļa muzeja gleznu restaurētas arī citās darbnīcās. Vairākas lielformāta gleznas tika restaurētas Rīgā Muzeju apvienotās direkcijas darbnīcās. Divus Pēterburgā pirktus lielformāta spāņu karavadoņu portretus, salocītus grāmatas formātā, restaurēja apvienības "Rosrestavracija" speciālisti Puškinā. Dažas gleznas restaurētas Rīgas restaurācijas pārvaldes darbnīcā un Mākslas akadēmijā. Muzeja dibināšanas pirmajos gados Rundālē notika Krievijas restauratoru vasaras izbraukuma prakse, kuras laikā no bojāejas tika glābtas tehniski vissliktākās gleznas. Savukārt dažas īpaši nozīmīgas gleznas Rundāles pils muzeja restauratori veda kā savus prakses darbus uz Restaurācijas institūtu Maskavā, kur vecmeistaru uzraudzībā varēja veikt sarežģītas restaurācijas operācijas.
Muzeja ekspozīcijā atrodas arī vairākas Valsts mākslas muzeja, Ārzemju mākslas muzeja, Valsts vēstures muzeja un Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja gleznas, kuras arī restaurētas Rundāles pils muzeja darbnīcā.
PORCELĀNA KOLEKCIJAS RESTAURĀCIJA
Rundāles pils muzeja porcelāna krājumu veido Ķīnas un Japānas darinājumi, Meisenes, Berlīnes, Sevras, Vedžvuda un citu slavenu Eiropas manufaktūru izstrādājumi, Krievijas ķeizariskās porcelāna fabrikas un privāto manufaktūru ražojumi. Lieliskas Ķīnas vāzes muzejs saņēma kā dāvinājumu no Valsts Ermitāžas Pēterburgā un Tālo Austrumu muzeja Maskavā. Tieši Tālo Austrumu porcelāns ilgstoši bija arī Rundāles pils muzeja iepirkumu stratēģijas svarīga sastāvdaļa - bija jāizveido kolekcija, līdzīga tai, kas 18.gs bija piederējusi Kurzemes hercogam.
Liela kolekcijas daļa muzejā ienāca stipri bojātā stāvoklī, visbiežāk - tieši smagu mehānisko traumu dēļ. No privātpersonām iegūtās vāzes bieži bija primitīvi līmētas, nesaudzīgi pielabotas, papildinātas un pārkrāsotas. Visi šie porcelāna priekšmeti tika pakļauti lēnai un konsekventai restaurācijai. Tika noņemti visi iepriekšējo labojumu uzslāņojumi, izmazgātas vecās, nobrūnējušās līmvielas, veikta perfekta detaļu sastiprināšana, papildināšana, tonēšana un apgleznošana.
Interjeru ekspozīcijai bija nepieciešamas noteiktu grupu un izmēru vāzes, tādēļ pēc oriģinālu parauga tika izgatavotas un apgleznotas Ķīnas vāžu kopijas kā arī Delftas fajansa trauku kopijas porcelānā. Vairākām Ķīnas vāzēm pēc analoģijām tika projektēti un izgatavoti vāki. Pils otrā stāva interjeros šobrīd izstādītas 102 oriģinālās Ķīnas un Japānas porcelāna vāzes un Ķīnas vāžu kopijas; šajā skaitā - Mazajā porcelāna kabinetā pie Zelta zāles - 34, bet Ovālajā kabinetā pie Baltās zāles - 45.
Trīsdesmit gadu muzejā darbojas keramikas, porcelāna un stikla restaurācijas darbnīca, ko vada restauratore - vecmeistare M.Banķiere.
APGAISMES ĶERMEŅU KOLEKCIJAS
IZVEIDOŠANA UN RESTAURĀCIJA
Pils 138 telpām kopumā bija nepieciešams liels daudzums piemērotu apgaismes ķermeņu - lustras, žirandoli, bra un blakeri. Piedevām katrai no lielajām zālēm un galerijām vajadzēja atrast vairākas viena veida lustras: Marmora zālei - trīs, Zelta zālei - piecas, Baltajai zālei - septiņas lustras. Katra interjera iekārtojums prasīja arī klasiski tradicionālu, simetrisku svečturu izvietojumu. Muzeja pirmais ieguvums bija neoklasicisma stila lustra ar bronzas sīkdetaļām un kristāla mandeļu ķēdēm - ilgus gadus tas bija arī muzeja darba telpu vienīgais rotājums. Sekoja citi pirkumi - baroka, klasicisma un ampīra stila lustras no Latvijas un Krievijas privātkolekcijām. No izdemolētām Latvijas baznīcām muzejā nonāca sasisto stikla lustru atliekas.
Oriģinālo lustru restaurācija sākās 1972. gadā un turpinās vēl joprojām. Darbs prasa ne tikai tehnisko materiālu un restaurācijas procesu pārzināšanu, bet arī teorētisko pieredzi, lai no nepilnīgām, bojātām detaļām varētu rekonstruēt kādreiz iznīcinātu skaistu priekšmetu. Atbilstoši restaurācijas projektiem, oriģinālo paraugu ķīmiskajam sastāvam un 18.gs. tehnoloģijai Baltkrievijas fabrikā "Neman" tika izgatavotas daudzveidīgās trūkstošās stikla un kristāla detaļas lustru kolekcijas restaurācijai. Šīm lustrām tika saglabāti, konservēti un restaurēti arī visi aplikatīvie un konstruktīvie elementi.
Muzeja lustru ieguvumi tomēr bija niecīgi, salīdzinot ar interjeriem nepieciešamo daudzumu, piedevām visi oriģinālie apgaismošanas priekšmeti bija mehāniski cietuši - sasisti, pārveidoti, ar lieliem detaļu zudumiem Tādēļ paralēli lustru kolekcijas oriģinālu pētīšanai un restaurācijai, muzeja speciāliste Krievijas muzejos izgatavoja 18. gadsimta lustru, laternu, bra un žirandolu uzmērījumus, izstrādāja projektu dokumentāciju, sagatavoja modeļus un formas, vadīja detaļu izgatavošanas procesu Baltkrievijas stikla fabrikā un veica lustru, laternu un bra kopiju komplektēšanu.
Šobrīd muzeja interjeros redzami 25 restaurēti stikla - kristāla lustru oriģināli un 20 kopijas, 12 stikla laternu kopijas, divi pāri restaurētu oriģinālu žirandolu, trīs bra kopijas, vienas oriģinālas misiņa vai bronzas lustras, astoņu sienas svečturi un 20 blakeru kopijas.
Lustru, žirandolu un bra uzmērījumus un restaurācijas projektus 30 gadus gatavojusi muzeja restauratore - vecmeistare M. Banķiere. Viņa veikusi eksponātu praktisko restaurāciju, organizējusi, vadījusi un izpildījusi kopiju izgatavošanu.
MĒBEĻU KOLEKCIJAS VEIDOŠANA UN RESTAURĀCIJA
18. gs. pils interjeru iekārtošanai nepieciešamas noteikta tipa mēbeles, ko kārto noteiktās stereotipās grupās. Ja zināms, kādi konkrēti priekšmeti telpās atradušies, iespējams iekārtojumu teorētiski rekonstruēt un mēbeļu kolekciju komplektēt, pamatojoties uz teorētisko programmu.
Rundāles pilī no sākotnējā apmēbelējuma nekas nebija saglabājies, un par hercoga mēbeļu daudzveidību un kvalitāti liecināja tikai inventāru apraksti. Rundāles pils muzeja mēbeļu krājums pamatā izveidojās no 20.gs. revolūciju un karu postījumos izkaisītiem stila priekšmetiem, kas bija nogūluši Latvijas un Krievijas muzeju krātuvēs vai privātkolekcijās. Bez izņēmuma visiem šiem priekšmetiem bija nepieciešama nopietna konservācija un restaurācija, dažreiz arī rekonstrukcija. Laika gaitā atrasti vērtīgi priekšmeti, kas reiz piederējuši hercoga piļu inventāram. To skaitā kāds iziris klasicisma krēsls no tuvējo dzirnavu pažobeles, graustā pārvērsts vēlīnā baroka krēsls ar gobelēna tapsējumu no netālām zemnieku mājām, Rundāles pils bibliotēkas ozolkoka kokgriezumu skapis, kas 1795. gadā aizvests uz Silēziju un tikai 1990. gadā atgriezās Rundālē no kādas privātkolekcijas Berlīnē vai, piemēram, saplaisājis baroka galds, kuru Pieminekļu valde 20. gadsimta 20. gados pārveda no Rundāles uz Brīvdabas muzeju un kurš tagad atgriezies pilī. Pēc restaurācijas tie bagātinās Rundāles pils interjerus ar to īpašo savdabību, kas atšķir ikkatras dzīvas pils iekārtojumu no teorētiskas, shematiskas rekonstrukcijas.
Viens no pirmajiem muzeja mēbeļu pirkumiem bija 1965. gadā iegūta franču 18. gadsimta kumode ar ķīniešu motīvu intarsijām. Tās un daudzu citu muzeja korpuso mēbeļu restaurācija tika veikta Pēterburgā apvienības "Rosrestavracija" darbnīcās.
Kopš muzeja darbības sākuma pilī darbojas mēbeļu restaurācijas darbnīca, kuru vada restaurators - vecmeistars Vilnis Līdaka. Te lēnā un pacietīgā darbā tiek atgriezta tehniskā izturība un sākotnējais skaistums īpaši unikāliem, bezcerīgi sabojātiem mēbeļu mākslas darbiem.
Zeltītām un krāsotām mēbelēm, seniem spoguļu un gleznu rāmjiem, sīkiem dekoratīviem kokgriezumiem bez tehniskās restaurācijas nepieciešama grunts kārtas, zeltījuma un krāsojuma vai gleznojuma saglabāšana, stiprināšana un rekonstruēšana: to muzejā veic kokgriezumu polihromijas un zeltījuma restaurācijas darbnīcas restauratores - meistares A. Balode, I. Galviņa, I. Indrikova. Viņas veikušas arī sarežģītus finierētu, intarsētu un inkrustētu mēbeļu restaurācijas procesus.
Sēdmēbeļu orģinālā tapsējuma saglabāšanu un restaurāciju muzeja tekstīliju restaurācijas darbnīcā veic restauratore - vecmeistare D. Līdaka. Pēc demontēšanas auduma gabals tiek pakļauts ilgam un pakāpeniskam tīrīšanas ciklam, sarežģītam tehniskās un mākslinieciskās rekonstrukcijas procesam, dublēšanai un visbeidzot - atgriešanai sākotnējā vietā un formā. Lielu daļu tehnisko un māksliniecisko procesu iespējams veikt vienīgi pie daudzkārtīga lupas palielinājuma. Kaut arī to pieļauj modernās iespējas, muzejs atturas no izbalējušo audumu krāsu pastiprināšanas ar pietonēšanas metodi. Darbnīcā tiek veikta arī kolekcijas tērpu, apavu, izšuvumu, gobelēnu un citu tekstīlijas izstrādājumu konservācija un restaurācija.
Mēbeļu komplektēšana Rundāles pils muzejā daudzus gadus bija atkarīga no gadījuma rakstura ieguvumiem, kuri tikai daļēji varēja nodrošināt pils interjeru iekārtošanu, tādēļ tika iecerēta un pakāpeniski realizēta dažādu kopiju izgatavošana. Krēslu, kokgriezumu konsoļgaldu un gleznu kokgriezumu rāmju kopiju izgatavošana tika pasūtīta Pēterburgas un Maskavas darbnīcās, izstāžu vitrīnas, galdi un postamenti pēc projekta tika izgatavoti Rīgas mēbeļu fabrikā, baroka galdu, krēslu un profilētu gleznu rāmju kopijas grieza Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, klasicisma ēdamgaldu un sēdmēbeļu garnitūru pēc muzejā izstrādāta projekta izgatavoja Bauskas restaurācijas firmā "Intarsija". Siluetgriezumu solu kopijas, hercoga parādes gultas rekonstrukcija, kā arī neskaitāmi izstāžu un ekspozīciju gleznu profilētie virsrāmji izgatavoti muzeja galdniecības darbnīcās. Bojā gājušie bronzas vai misiņa apdares elementi tiek izgatavoti no jauna pēc oriģinālu parauga. Senāk to bija iespējams izdarīt tikai Pēterburgas vai Viļņas restaurācijas darbnīcās, tagad arī Rīgā, apvienībā "Restaurators". Galdu virsmas bieži zaudējušas tūka vai ādas iesegumus; tos atjauno muzeja restaurācijas darbnīcās. Īpaši sarežģītā gadījumā, restaurējot rakstāmbiroja galda virsmu ar apdrukātas ādas iesegumu, muzejam palīdzēja Rīgas Poligrāfijas skola. Agrākajos gados nepārvarama problēma bija krāsainas marmora segplāksnes izgatavošana kumodēm vai galdu virsmām, jo padomju savienībā marmoru sagatavoja tikai neliela izmēra flīzēs metro sienu nosegšanai. Šī iemesla dēļ trūkstošās segplāksnes muzejā tika imitētas no apgleznota koka. Tās turpina kalpot arī šobrīd, un muzejs tikai šajā gadā ir sagatavojies pirmās īstās marmora segplāksnes pasūtīšanai Itālijas kompānijas "Marmoelettromeccanica" Rīgas pārstāvniecībā.
