Izstāde "Biljards un citas spēles"
Apskatāma no 25.05.2011. līdz 31.10.2011.
Spēles un sacensību gars cilvēkus ir vadījis no vissenākajiem laikiem. Katrā laikmetā un katrā zemē tika izgudrotas dažāda veida spēles, kurās bija iespējams parādīt savu apķērību un gudrību vai arī pārbaudīt savu veiksmi. Daudzas spēles bijušas vienkāršas, tās izmantoja apkārt esošos priekšmetus, akmeņus vai dzīvnieku kaulus, bet par spēles laukumu kalpoja zeme vai akmeņu plāksne. Otrs svarīgs spēļu rašanās dzinulis ir nepieciešamība aizpildīt laiku, rast aizraujošu izklaides veidu. Senākās atrastās spēles liecina, ka tā ir bijusi galvenokārt valdnieku izklaide, – to norāda pielietotie dārgie materiāli un apdares smalkums. Reizē tā varēja būt arī grezna dāvana citas zemes valdniekam, kas veicinājis arī dažādu austrumu spēļu izplatību Eiropā. Senākās spēļu liecības no 3000. gada pirms mūsu ēras ir metamie kauliņi no dzīvnieku kauliem vai ziloņkaula, kas atrasti Irākas, Irānas un Pakistānas teritorijā. Metamie kauliņi ar punktiem pazīstami kopš 2000. gada pirms mūsu ēras. Kauliņu spēles bija laimes spēles, kur veiksme atkarīga no kauliņa pagrieziena. Spēles minētas sengrieķu mitoloģijā, – ar spēles palīdzību tika pārbaudīta dievu labvēlība. Senajā Romā tika rīkotas arī loterijas veida spēles, kurās savāca līdzekļus Romas attīstībai.
Izstādes tēma ir parādīt tikai dažas no sabiedrības spēlēm – galda spēles. Galda spēles var iedalīt prāta un laimes spēlēs. Pirmās ir saistītas ar cilvēka spējām iegaumēt un spēt prognozēt spēles virzību. Tāda ir bijusi dzirnavu spēle, šaha spēle un dambrete, daļēji to var attiecināt arī uz dažām kāršu spēlēm. Laimes spēles atkarīgas tikai no veiksmes un gadījuma. Tā varēja būt vienkārša veiksmes pārbaude vai arī azarta spēle uz augstām naudas likmēm, kas varēja nest līdzi vislielāko nelaimi. Tāpēc spēļu aizliegumi ir minēti gan Senās Romas laikā, gan viduslaikos, gan jaunākajos laikos. Laimes spēles ir saistītas ar gadījumu kauliņu mešanā, kāršu dalīšanā, skaitļu izvilkšanā vai laimes rata griešanā.
Galda spēlēm bija speciālas pamatnes, kā šumēru karaļu kapenēs Ūrā atrastās pamatnes ar punktiem iezīmētiem ornamentāliem laukumiem (ap 2500. gadu pirms mūsu ēras). Pamatne varēja būt kā seneta spēlei, kāda redzama attēlā ar Ēģiptes faraona Ehnatona sievu Nefertiti. Speciāls galdiņš, kas datējams ap 1330. gadu pirms mūsu ēras, tika atrasts Tutanhamona kapenēs. Vienkāršākā variantā tās bija tikai uz galda vai zemes novietojamas pamatnes. Romā tika atrasta mūsu ēras sākumā lietotā divpadsmit līniju spēle (Ludus duodecim scriptorum) un tabulas spēle (Tabulae), kas apzīmē spēles pamatni. Vairākām spēlēm, kā šaham un triktraka spēlei, bijusi salokāmas kastes forma, kas reizē kalpoja par spēļu figūru un kauliņu glabātuvi. Savukārt spēlēm, kuras gatavotas no papīra, kā, piemēram, kārtis un kavanjola, tika pasūtītas speciālas izrotātas kastes.
Sākotnēji spēles katrā zemē spēlēja pēc atšķirīgiem noteikumiem, vadoties no mutiskiem pārstāstiem. Nav saglabājusies Romas imperatora Klaudija mūsu ēras sākumā sarakstītā grāmata par spēlēm. Vecākā saglabājusies grāmata ir Kastīlijas karaļa Alfonso X 1283. gadā sarakstītais darbs ar tabulas un citu kauliņu spēļu attēliem. Aprakstīts arī šahs, alkerks (Alquerque), kas ir dambretes priekštecis, dzirnavu spēle (Jeu du moulin) un dažādu spēļu variācijas ar daudziem attēliem. 15. gadsimta beigās parādījās spēļu noteikumu grāmatas par šahu, dambreti un skaitļu spēli ritmomahiju (Rithmomachie). 16. gadsimtā Itālijā izdotas vairākas grāmatas par zosu spēli (Gioco dell`oca). 17. gadsimta 30. gados sāka parādīties grāmatas par atsevišķām kāršu spēlēm. 1654. gadā grāmata La Maison académique, recueil général de tous les jeux divertissans… apraksta visas tā laika iecienītās spēles – piketu, hoku, triktraku, biljardu, tenisa priekšteci (Jeu de paume), zosu spēli (Jeu de l`oie), pūces spēli (Jeu de la chouette), lapsu un zosis (Jeu du renard et les poules) un citas mazāk populāras spēles. Par otru nozīmīgāko spēļu rokasgrāmatu kļuva 1718. gadā izdotā Académie universelle des jeux, kas bija iepriekšējās grāmatas papildināts izdevums un tika izdota vairakkārt. 17. gadsimtā parādījās virkne izglītojošu spēļu par ģeogrāfiju, Francijas karaļiem un fabulām. 18. gadsimtā radās tematiskās zosu spēles ar ģerboņiem un reliģiskām tēmām, kā arī kārtis un loto skolu vajadzībām ar izglītojošām tēmām. Izdeva arvien vairāk grāmatu, cenšoties spēles sistematizēt un izstrādāt noteikumus, taču galvenā bija nepieciešamība iepazīstināt ar jaunākajām spēlēm. Aizraušanās ar spēlēm radīja vajadzību izgudrot arvien jaunus variantus, kas spētu labāk izklaidēt sabiedrību.
Grāmatas un gleznotāju attēlotas ainas rāda visai atšķirīgus spēlēšanas apstākļus. Tās varēja būt mājas, pils telpas, klosteri, krogi vai pat kara nometnes, dārzi un terases. Neskatoties uz azarta spēļu aizliegumiem, kas galvenokārt attiecās uz spēlēm, kur ieguvējs bija bankas turētājs, spēles bieži tika spēlētas mājas apstākļos un improvizētās spēļu vietās uz ielas vai laukuma.
15. gadsimta vidū vienlaicīgi Flandrijā un Itālijā parādījās spēles formas ar likmēm – lotene Flandrijā un ventura vai fortuna Lombardijā. Pirmās loterijas un naudas spēles veidojās arī Holandē un Vācijas zemēs. 1504. gadā Venēcijā spēle ieguva loto nosaukumu (Lotho della Segnoria). Francijā loto bija pazīstams 16. gadsimta sākumā ar nosaukumu blanka (Blanque). Luija XIV laikā ieviesās apzīmējums „valstiska loterija”. Kopš 17. gadsimta sāka veidoties arī speciāli spēļu nami, mūsdienu kazino priekšteči, kuros tika noteiktas atļautās spēles un izdoti noteikumi par nodevu lielumu, lai būtu daļēji kontrolējama azarta spēļu naudas plūsma. Salonu loterijas spēle hoka radusies Katalonijā 16. gadsimta sākumā. Tajā ir trīsdesmit numurēti laukumi, uz kuriem spēlētāji liek likmes, bet satītās biļetes ar cipariem saliktas maisā vai cepurē, no kuras izvelk laimējošo numuru. Uzvarētājs laimestā saņem divdesmit astoņas reizes palielinātu sākotnējo likmi. Parīzē spēle nokļuva 1654. gadā. Līdzīga spēle ar numurētiem, aplī izvietotiem laukumiem – zosu spēle – nekļuva par īstu azarta spēli, bet pārgāja bērnu spēļu grupā. Kavanjolas spēle, kuras pamatā ir numurētas, apgleznotas kartes, uz kurām liek likmes, kā azarta spēle pastāvēja tikai 18. gadsimtā un 19. gadsimta 1. ceturksnī. Ruletes spēle radās tikai 18. gadsimta beigās kā variācija no zosu spēles pamatnes apļa.
Francijas imperators Napoleons 1806. gadā ierobežoja azarta spēles, atļaujot tās tikai Palais Royal spēļu namos, bet Luija Filipa laikā, 1837. gadā, tika aizliegtas visas azarta spēles. Spēļu nami varēja uzplaukt Vācijā, bet līdz ar aizliegumu 1872. gadā, centrs izveidojās Monako.
Aristokrātu aprindās un karaļu galmos spēles bija galvenā izklaide. Francijas karaļa Luija XIV galmā 1682. gadā spēļu dienas (jours d`appartements) bija noteiktas trīs reizes nedēļā. Tad tika spēlētas visas iespējamās spēles, un galminieki atļāvās nepārtraukt spēli arī tad, kad ieradās karalis ar karalieni. Šajā laikā parādījās speciāli spēļu galdi, bet jo īpaši daudz to bija 18. gadsimtā. Pirms tam triktraka kasti vai citas spēles novietoja uz parasta galda. Speciālajos galdiņos bieži bija apvienota dambretes, šaha un triktraka spēle. 1750. gadā Francijas karalim Luijam XV ebenists Žils Žobērs izgatavoja kāršu galdiņus konkrētām spēlēm: piecus galdiņus kvadrillei (Quadrille), sešus piketam (Piquet), pa vienam brelanam un komētai (Comète) un trīsstūra formas galdiņu lomberam (L`Hombre). Speciālie triktraka spēles galdiņi ir mazāki nekā kāršu galdi; ar speciālu plāksni tie var būt pārvēršami par rakstāmgaldiņu, kurā ir noslēpta izvelkama dambretes plāksne. Taču ne visām spēlēm nepieciešami speciāli galdiņi. Jo īpaši tas attiecināms uz īstajām azarta spēlēm – hoku (Hocqua), ruletes veida spēli no Spānijas, un kavanjolu (Cavagnole), loto veida spēli no Dženovas. Atsevišķi speciāli azarta spēļu galdi tomēr bijuši. Francijas karalim 1697. gadā minēts hokas galds ar ziloņkaula virsmu un melnkoka cipariem, bet marķīzei Pompadūrai bijis apaļš, ar zaļu audumu klāts galds kavanjolas spēlei. Ar speciālo kombinēto galdiņu izgatavošanu nodarbojušies tādi slaveni meistari kā Žans Anrī Rīzeners un Dāvids Rentgens. Lombera kāršu spēle trijiem noteica galdiņa formu, līdzīgi kā reversī spēle (Réversis) pieciem prasīja piecstūra formu. Kvadrātiskie galdiņi tika veidoti ar noapaļojumiem stūros kāršu un naudas novietošanai, bieži tie bija salokāmi un novietojami kā konsoles galdi pie sienas. Apaļi galdi ir retāki, paredzēti brelanam, kura vidū bija speciāla vieta svečturim.
