Pārdomas par aizvadīto gadu...

     Decembrī, brīdī, kad ar gandarījumu varēja vērties atpakaļ uz 2011.gada sasniegumiem, kaut teorētiski pieļauta un tomēr neticama šķita ziņa par plānotajiem triecieniem kultūrai valsts budžeta konsolidācijas ietvaros. Pēc tam, kad kultūra pirms diviem gadiem izdzīvoja, pateicoties vienīgi to cilvēku pašaizliedzībai, kuri domājās darām kaut ko vairāk par savu tiešo pienākumu, uzskatot, ka bez kultūras nav Latvijas, situācija no jauna atkārtojas. Nāca prasība likt savu daļu kopējā budžeta konsolidācijas katlā, kaut gan kultūrai atņemtie miljoni neglābs citas dzīves jomas, toties to iztrūkums sagraus esošo trauslo līdzsvaru un atņems cerības izdzīvot. Rezervju nav. Nevar runāt par piespiedu solidaritāti pret valsts budžetu apstākļos, kad ir sasniegta pēdējā robeža. No kultūras darbiniekiem nevar gaidīt, lai viņi atteiktos vēl no kaut kā, lai ēstu vēl mazāk, lai viss notiktu tikai uz entuziasma pamata. Līdz šim likās, ka visi ir aptvēruši – kultūra ir ne tikai latviešu identitātes pamats, tai stiprinot saturu un veidojot formu, tā ir saimnieciska kategorija un naudu ienes, nevis to patērē.
     Rundāles pils muzejā vēl tagad daļa darbinieku drīkst strādāt tikai četras dienas nedēļā un arī piespiedu bezalgas atvaļinājumu bieds nav beidzies. Muzejā vairs nav neviena darbinieka, kas drīkstētu nodarboties vienīgi ar pētniecisko darbu, jo atstāti tikai tie darbinieki, kas nepieciešami ēkas un visa ansambļa tehniskajai funkcionēšanai, turklāt katram uzliekot vēl papildus pienākumus. Neskatoties uz grūtībām, Rundāles pils muzejs 2011.gadā ir nopelnījis 720 tūkstošus latu, no kā vienu ceturtdaļu ienesis parks ar rožu dārzu. Taču šis ļoti grūti kopjamais dārzs būs pirmais, no kā nāksies atteikties, ja stāsies spēkā tālāki samazinājumi: 2011. gadā valsts dotācija muzejam bija tikai 34% no gada budžeta.
     Līdz šim muzejs centies ne tikai izdzīvot, bet arī panākt, lai Rundāles pils būtu Latvijas kultūras „labā ziņa”, sakot, ka viss ir kārtībā, ka visām grūtībām var tikt pāri, kultūras kopējo finansiālo postu it īpaši mēģinot noslēpt no Eiropas acīm, lai spodrinātu Latvijas Republikas kultūratbildības tēlu pasaulē. Muzejs strādā ar domu, ka tas, ko darām, ir vajadzīgs ne tikai pasaules kultūras mūžīgumam, bet arī šim īsajam brīdim, kurā dzīvojam.
     Decembra beigās plānotais 2012.gada budžeta dotācijas samazinājums tomēr daļēji tika atgriezts atpakaļ. Ir cerība, ka Rundāles pils muzejs varēs piepildīt savus uzdevumus, lai virzītos uz lielo mērķi – pils ansambļa restaurācijas pabeigšanu 2014.gadā.
     Tādēļ nolēmu dalīties pārdomās par aizvadīto 2011.gadu, lai atsegtu tās nosacīti apslēptās puses, kas muzeja apmeklētājam paliek neredzamas.
     2011.gads bija smags, bet arī ražīgs un panākumiem bagāts. Iepriekšējo divu gadu budžeta sarukums, darbinieku atlaišana un algas samazinājumi nesa līdzi arī izaicinājumu, kārtējo iespēju pierādīt, ka iespējams tikt pāri arī šai krīzei, ar to saprotot ne vien ārējos nelabvēlīgos apstākļus, bet katra cilvēka vai cilvēku grupas iekšējo spriedzi, kas var būt ne tikai graujoša, bet arī radoša.
     Rundāles pils muzejs mazāk ir muzejs kultūras iestādes nozīmē, tas drīzāk līdzinās kādai būvfirmai, parku un dārzu trestam, mehāniskām darbnīcām vai restaurācijas organizācijai. Pils ēkas un vēl 17 citu, mazāku būvju (kopā 12000 m2) apkopšana un remonti, nepārtrauktā interjeru restaurācija, 72 ha lielās teritorijas ar „franču dārzu” un medību parku ierīkošana un kopšana iet rokrokā ar izstāžu iekārtošanu, eksponātu iegādi, nepieciešamību ik dienu (muzejs ir atvērts cauru gadu bez brīvdienām) sagaidīt apmeklētājus un tiem piedāvāt visus pakalpojumus. Tas neļauj ne uz brīdi atvilkt elpu vai sūdzēties par grūtībām. Visi dara visu, bieži vien pat to, kas neietilpst darba pienākumos. Muzejs ir kā seno laiku naturālā saimniecība, kur pašiem jāprot viss, kur ir savi santehniķi, traktoristi, dārznieki, elektriķi, mūrnieki, namdari, galdnieki, krāsotāji, ugunsdzēsēji, plaša apmeklētāju apkalpošanas un sabiedrisko attiecību nodaļa, liela saimniecisko darbinieku armija un, protams, arī restauratori un pat daži speciālisti zinātnisko darbinieku rangā, gan daudz mazāk kā citos muzejos. 
    

    
    
     Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalsts 2010.gadā būtiski izmainīja muzeja iespējas sasniegt savus mērķus. Pirmais no tiem – pils restaurācijas pabeigšana. Ja pēdējo gadu grūtības šo mērķi bija atbīdījušas līdz nepārredzamam tālumam, tad fonda dotais finansējums ļāva nekavējoties ķerties pie darba un plānot pēdējās telpas restaurācijas pabeigšanu jau 2014.gadā. Bija palikušas trīs restaurējamas telpas ar sarežģītiem un dārgiem restaurācijas darbiem – Biljarda zāle, Hercoga bibliotēka un Otrais hercoga darba kabinets. Tai skaitā Biljarda zāles atklāšana tika paredzēta 2011.gada 24.maijā, pils pamatakmens likšanas dienā, kas bija arī pils 275 gadu jubileja. Nozīmīgā jubileja tika atzīmēta ar Biljarda zāles un izstādes „Biljards un citas spēles” atklāšanu. Tās eksponāti nāca ne tikai no mūsu pašu kolekcijām, piedalījās vairāki Latvijas muzeji, dodot apmeklētājiem iespēju aptvert spēļu lomu cilvēces vēsturē, no kurām dažas kalpojušas labdabīgam laika kavēklim un prāta asināšanai, bet dažas, kā kāršu vai kauliņu spēle, vedušas pie posta un noziegumiem.

    
    
     2011.gada 3.februārī tika atzīmēta Kurzemes hercogienes 250 dzimšanas diena, atklājot viņai veltītu izstādi „Dievinātā Doroteja.” Tā apkopoja šis izcilās personības dzīves gājumu, parādot teju visus zināmos Dorotejas portretus, galvenokārt gan fotokopijās, eksponēja vēstules, viņai veltītās grāmatas un personīgos priekšmetus. Latvijas Valsts Vēstures arhīva, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas un LU Akadēmiskās bibliotēkas, kā arī citu muzeju līdzdalība ļāva izstādē iekļaut daudz oriģinālo materiālu un atdzīvināt priekšstatu par sievieti, kura jau 18. gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā mirdzēja pie Eiropas augstākās sabiedrības debesīm, tādējādi tālu nesot ziņu par to, kas ir Kurzeme un kas ir latvieši.
    

    

     Parka dārznieka mājā tika atvērta izstāde par kokaugiem Rundāles dārzā. Tā rādīja vēsturiskos kokus un krūmus gan Eiropā, gan Rundālē un citos Kurzemes hercogu dārzos.
     Rundāles pils rožu dārzs jau ir kļuvis slavens – tas ir nozīmīgākais visā Ziemeļaustrumeiropā. Pateicoties „Latvijas mobilā telefona” finansējumam, projekts ir pabeigts, kolekcija ar 2500 rožu šķirnēm un ap 12 000 stādiem ir „tikai” jākopj un jāuztur, jānomaina slimie vai ziemā izsalušie stādi. Dārzā 2011.gadā tika veidoti jauni celiņi, pārstādīti pāraugušie ligustru krūmiņi, veidota jauna pergola, izveidota cirpta liepu aleja parka rietumu malā, kas paredzēta valdošo rietumu vēju aizturei, sākta bērnu rotaļu laukuma veidošana. 29.aprīlī dārza dienvidaustrumu stūrī tika svinīgi atklāti divi granīta obeliski, no kuriem viens ir piemineklis šajā vietā apglabātajiem Pirmā pasaules kara vācu karavīriem, otrs – piemiņas zīme 1812.gada franču-krievu kara upuriem. Gada beigās Zaļā teātra skatuves malā jau pacēlās divi paviljoni pēc 18.gadsimta parauga.

    

     Muzejam nākas rūpēties par vairākām 19.gadsimta muižas saimniecības kompleksa ēkām, no kurām tā sauktā „Upes māja” sākta restaurēt un rekonstruēt. Šajā ēkā tiks atjaunots 19.gadsimta vidus interjers, un tā tiks izmantota kā atbalsta punkts praktikantiem, kas darbojas un turpinās darboties muzejā.
     Tāpat kā muzeja pirmsākumos, ļoti svarīga lieta ir muzeja krājuma papildināšana. Muzeja krājums ir mainīgs – priekšmeti tiek gan iegūti no jauna izsoļu namos, mērķtiecīgi realizējot muzeja krājuma politiku, gan atdoti to vēsturiskajiem īpašniekiem (draudzēm u.tml.)

     2011.gadā Rundāles pils muzejs iesaistījās kustībā par Lestenes baznīcas pilnīgu atjaunošanu un sākotnējās iekārtas restaurāciju un atgriešanu baznīcā. Šī iekārta jau ilgstoši glabājas mūsu muzejā, bet tās īstā vieta ir vienīgi pašā Lestenē, lai tur no jauna taptu pats izcilākais Latvijas baroka baznīcu mākslas ansamblis. 
     Lestenes baznīca nav izņēmums. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir mazinājies tas muzeja krājums, kas 20. gadsimta 60. un 70.gados tika paglābts no Latvijas baznīcām, no kurām daļa tobrīd stāvēja ar atvērtām durvīm, pakļautas iznīcībai. Savās vietās jau ir atgriezušās Augstkalnes, Ziemupes, Burtnieku, Augstrozes baznīcas iekārtas vai atsevišķas altārgleznas. 
    

    

     Rundāles pils muzejam nav gadsimtos krātu kolekciju, nav iespējams ieiet krājuma telpās un paņemt interjeru iekārtojumam un izstādēm to, kas ir vajadzīgs. Viss, kas šobrīd redzams muzejā, krājies tikai kopš 1964.gada. Galvenais muzeja uzdevums jau no paša sākuma bija Rundāles pils telpu iekārtošana ar 18.gadsimta mēbelēm un mākslas priekšmetiem, kuru mākslinieciskais līmenis nedrīkstēja atpalikt no tā, ko pilī varēja ieraudzīt hercogu laikos. Tas varēja šķist utopisks uzdevums, taču pamazām muzejā krājās vērtīgas gleznas, mēbeles, porcelāns, kas galvenokārt bija pirktas privātās kolekcijās Ļeņingradā. 
     Neatkarības laiks nesa izmaiņas. Ja padomju laikā naudas bija vairāk, bet mākslas priekšmetu daudzums Padomju Savienībā ļoti ierobežots, tad mūsdienās, kad pieejami visi Eiropas antikvāru tirgi, naudas ir pavisam maz. Pēdējā laikā gandrīz katru gadu apmeklētājiem tiek atvērta kāda jauna pils telpa, un tas nozīmē arī nepieciešamību to iekārtot atbilstoši šī interjera kādreizējai funkcijai un 18.gadsimta gaumei. Katra mēbele, katra glezna, porcelāna vāze vai bronzas pulkstenis bija jāatrod, jānopērk Eiropas izsolēs, lai pēc tam apmeklētājs, staigājot pa pils zālēm, varētu domāt, ka viss ir vietā, viss ir krāšņs un saskanīgs – kā jau īstā pilī.

     2011.gadā muzejam paveicās. Gan pašu pelnītie līdzekļi, gan sponsoru dāsnums ļāva nopirkt virkni ļoti nepieciešamu un ļoti vērtīgu mākslas darbu. Taču tas nenāca viegli, cerības mijās ar izmisumu un ieguves prieku. Izsole ir laimes spēle un garantēta iespēja, ka izdosies kaut ko iegūt ir tikai tad, ja ir ļoti daudz naudas. Mūsu muzejam tās ir maz, tāpēc piedalīšanās izsolēs bija kā laimes spēle, liekot minimālu likmi cerībā, ka iekāroto mantu neiekāros kāds cits... Nepaveicas vienreiz, paveiksies nākamajā reizē.
 
     Šī gada iepirkumu politiku ļoti sarežģīja tas, ka mākslas darbi bija vajadzīgi ne tikai kārtējās restaurētās telpas – šogad tā bija Biljarda zāle – iekārtojumam, bet arī ilgi lolotajam uzdevumam – dekoratīvās mākslas ekspozīcijas „No gotikas līdz jūgendstilam” veidošanai pils rietumu korpusa pirmajā stāvā. Lai izstādes pirmās piecas telpas, kas aptvers stila vēsturi no gotikas līdz vēlajam barokam, varētu reprezentēt šo stilu galvenos virzienus, bija nepieciešami atsevišķi priekšmeti, kam bija jāpapildina četrdesmit gados vāktā kolekcija. Par principa jautājumu kļuva gotiskas mēbeles iegāde, jo nevienā Latvijas muzejā tādas nebija. Tas arī izdevās izsoļu namā Hampel Minhenē nosolot ziemeļvācu gotikas bufetes skapi, t.s. Stollenschrank. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem beidzot arī izdevās iegūt itāļu renesanses majolikas šķīvi. Ar raksturīgiem paraugiem papildinājās holandiešu 17. un 18.gadsimta fajansa izstrādājumu krājums, kas veiksmīgi bagātinās holandiešu un vācu baroka ekspozīciju.

    

     Vērtīgākais 2011. gada ieguvums un vienlaikus viens no visvērtīgākajiem mēbeļu priekšmetiem mūsu kolekcijā ir franču rokoko rakstāmgalds, Parīzes meistara Antuāna Matjē Kriāra darbs no 18.gadsimta piecdesmitajiem gadiem, ne tikai grezns, bet arī īpaši veiksmīgs no formu saskaņas un dekora elegances viedokļa. Tas paredzēts hercoga Otrajam darba kabinetam, kura restaurācija gan tiks pabeigta tikai nākošgad, taču galds jau ir apskatāms, tas pagaidām izstādīts blakus telpā, t.s. Valdnieku salonā.
     

     Biljarda zāles iekārtojums savukārt gādāts Borisa un Ināras Teterevu fonda mecenātisma programmas ietvaros. Tur ietilpst franču klasicisma bronzas un marmora pulkstenis, tam atbilstoši svečturi, vācu mākslinieka K. Bemmela ainavu pāris, bet lielākais un atraktīvākais priekšmets telpā ir biljarda galds. Rundāles pils 1800. un 1852.gada inventāra apraksts liecina, ka galds joprojām atradies zālē, tātad hercogs to acīmredzot nav paņēmis līdz uz savām Silēzijas un Bohēmijas pilīm. 1912.gada fotogrāfija rāda, ka biljarda galda telpā vairs nav. Nopirkt īstu 18.gadsimta biljarda galdu neizdevās pat bagātajai Versaļas pilij, kad 2005.gadā tika izlemts atjaunot karaļa Luija XVI biljarda istabu: tas tapa pēc franču mēbeļnieka Andrē Žaka Rubo ap 1770.gadu izdotas mēbeļu paraugu grāmatas. To pašu ceļu gājām mēs, pat nezinot par Versaļas kolēģu līdzīgo pasākumu, taču laimīgā kārtā izvēloties citu grāmatas lapu. Versaļai šo darbu veica pasaulslavenā firma „Chevillotte”, bet Rundālē tikpat labā kvalitātē – SIA „Intarsija”, turklāt Versaļas galds tiek slavēts kā lielākais vēsturiskais biljarda galds pasaulē, toties mūsējais to pārsniedz par 23 cm2...

     Biljarda zālē īsi pirms gadu mijas tika izstādīts vēl kāds portrets. Kurzemes hercogs Pēteris tagad redzams visā augumā, tāpat kā pie blakus sienas apskatāmais lielais portrets, kas attēlo viņa sievu Doroteju un vecākās meitas Vilhelmīni un Paulīni. (abi minētie portreti redzami augstāk esošajā Biljarda zāles foto) Šis pēdējais portrets jau ilgstoši atrodas Rundāles pilī kā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja deponējums.
Hercoga Pētera portrets nepieder muzeja pirkumiem, tas tapis īpatnējā veidā. 1775.gadā tika pabeigta Jelgavas pils parādes telpu izbūve, un galma gleznotājs Frīdrihs Hartmans Barizjens hercoga troņa zālei uzgleznoja hercoga Pētera portretu. Divdesmit gadus vēlāk pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai portrets kopā ar hercogu no Jelgavas aizceļoja uz viņa jauno rezidenci, Saganas pili, kur atkal karājās troņa zālē. Pēc Otrā pasaules kara portrets nokļuva Vroclavas muzejā, no kura tas uz brīdi ieraudzīja dienas gaismu 2000. gadā, kad tika parādīts Rundāles pilī hercoga Pētera 200 gadu nāves dienas piemiņas izstādē. Tagad tapusi šīs gleznas kopija, izmantojot par pamatu digitālu izdruku uz foto audekla un to pārgleznojot ar eļļas krāsām.

     2011.gadā SIA „Rokajs” enerģiski turpināja griestu un sienu gleznojumu restaurāciju Hercoga bibliotēkā un Otrajā hercoga darba kabinetā. Šis gads nesa arī ilgi gaidīto restaurācijas darbu atsākšanu Lielajā galerijā. Pateicoties SIA „Skonto Būve” atbalstam un Latvijas Mākslas akadēmijas restaurācijas nodaļas studentu līdzdalībai, bija iespējams turpināt sienu gleznojumu atjaunošanu.

    

     2012.gadā viss turpināsies - gleznojumu restaurācija Hercoga bibliotēkā, Otrā hercoga darba kabinetā, Lielā galerijā, tiks atvērta dekoratīvās mākslas ekspozīcijas „No gotikas līdz jūgendstilam” pirmā kārta, izstāde „Puķes baroka dārzos”, kas būs saistīta ar pils Dārza svētkiem 30. jūnijā, turpināsies 18.gs. bērnu rotaļu laukuma, dārza ceļiņu un pergolu izbūve. Tam blakus stāv apmeklētājiem ne tik interesanti pasākumi, bet kas nepieciešami, lai pils ēka, citas būves un teritorija  būtu kārtībā, lai nodrošinātu  apmeklētāju apkalpošanu vai parka kopšanu -  jumta konstrukcijas konservācija un jumta seguma atjaunošana virs Baltās zāles, senā dārza žoga atjaunošana, oranžērijas izbūves pabeigšana, avārijas stāvokļa novēršana t.s. Sarkanā mājā.
     Turpināsies telpu sagatavošana dekoratīvās mākslas ekspozīcijas paplašināšanai, jau sākta Latvijas seno metāla kalumu izstādes papildināšana, tiks papildināta arī ekspozīcija Kurzemes hercogu kapenēs. Ir izdots lielformāta Rundāles pils ceļvedis, kam 2012.gadā paredzēti varianti ārzemju valodās, iecerēta Rundāles pils muzeja izstādes „19. gadsimta portrets Latvijā” kataloga publikācija.

Imants Lancmanis, 2012. gada janvārī.